Ir cilvēks, nevis diagnoze
Var dzirdēt jautājam: kāpēc agrāk nebija cilvēku ar invaliditāti? Vai tiešām bija bērni un jaunieši ar funkcionāliem traucējumiem? Vai kāds ar garīgās attīstības traucējumiem uzdrošinājās meklēt darbu? Tur jau tā lieta, ka neuzdrošinājās. Bet cilvēki ar invaliditāti dzīvoja – dzīvokļa četrās sienās, pansionātos, sociālās aprūpes centros. Pēc iespējas tālāk no sabiedrības acīm. Ir labi, ka Latvijas sabiedrība mainās. Mēs soli pa solim mācāmies pieņemt atšķirīgo, bet joprojām tāls ceļš mums ejams.
Runājoties ar nevalstiskajām organizācijām un biedrībām, kas aizstāv un pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, visbiežāk dzirdams, ka šai sabiedrības daļai trūkst divu nozīmīgu lietu – vides pieejamības un nodarbinātības. Lai arī Valmieras novadā saka, ka darba tirgū vakanču ir vairāk nekā darba meklētāju, un katram jaunam uzņēmumam, kas šeit vērsies, darba rokas būs vajadzīgas... Vai būs vajadzīgs cilvēku ar invaliditāti darbs? Līdzšinējā pieredze ir bēdīga. Cik iestādēs, tirdzniecības vietās, pie pakalpojumu sniedzējiem vēl joprojām nevar iekļūt cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem? Tādu vietu arī mūsu novadā būs daudz.
Katrā «Liesmas» uzrunātajā biedrībā, organizācijā, nodibinājumā tika teikts, ka vismaz četri pieci cilvēki brieduma gados ik pa laikam intensīvi meklē darbu, bet ilgstoši to nevar atrast. Ja invalīds ko uzmeklē, tad ātri tiek atsijāts. Valsts par laimi izveidojusi subsidēto darba vietu programmu, ko Nodarbinātības valsts aģentūrā attīsta un paplašina. Panākts arī valsts finansiāls atbalsts. Tātad izpratne par vajadzīgo. Taču valsts un pašvaldības institūcijās darbu atrod retais ar redzamu invaliditāti, un arī privātajā sfērā atsakās no lēnāk strādājošiem un lēnāk domājošiem cilvēkiem.
Beidzis vidusskolu, grib studēt
Valmierietis Roberts Jurka ir jaunietis, kurš savā ziņā jau pierādījis, ka bērns ar īpašām vajadzībām var mācīties «parastā» skolā, protams, ar milzīgu ģimenes atbalstu, jo tētis Ints bieži sēdējis vienā solā un palīdzējis pievārēt kāpnes. Bet tieši šādā veidā Robertam pa dzīves kāpnēm izdevies tikt augšup. Pirms pāris gadiem viņš pabeidza Valmieras Viestura vidusskolu, un sapnis par studijām Vidzemes Augstskolā joprojām ir dzīvs.
«Nesāku studēt, jo mācīties attālināti man būtu ļoti sarežģīti. Vēlos iestāties programmā, kur ir studijas medijpratībā, žurnālistikā,» saka Roberts, jo sapni par to, ka viņš reiz komentēs sporta spēles, arī nav atmetis. Galu galā būt publiskam viņam vairs nav tik sarežģīti. Viesturos viņš mācījies teātra klasē, kāpis uz mazās skatuves, bet šajā gadā jau ticis arī līdz lielajai. Roberts savu dzīvesstāstu un redzējumu labprāt uzticēja komandai, kas Valmieras teātrī iestudēja izrādi par cilvēkiem, kuri mums blakus. Daudzi noteikti izrādi vēl nepaspēja redzēt, bet «Latvijas lepnums. Un aizspriedumi» ir dziļi patiess stāsts.
«Man bija svarīgi, lai cilvēku acis tiek pavērtas. Invalīds var izdarīt to pašu, bet tikai lēnāk un varbūt pat pamatīgāk. Mēs galīgi neesam divas atšķirīgas lietas. Varētu pat tā teikt, jā,» pārdomās dalījās Roberts, kurš algotu darbu vai iespēju piestrādāt vēl nav meklējis, bet viņš jau zina, ka apzīmējums lēns būs klupšanas akmens.
«Zinu, ka cilvēki, kas, veseli būdami, traumas iegūst dzīves laikā, arī sēžot ratiņkrēslā, darbu atrod ātrāk, bet mēs, kas tādi augam kopš bērnības un cenšamies, jā, par mums saka, ka esam par lēnu,» tā Roberts. Un tomēr tieši viņa personība ir tā, kas simbolizē katru kampaņas devīzi vai moto, kādas Latvijā bijušas, lai pievērstu uzmanību cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Roberts ir cilvēks, personība, nevis diagnoze, un Roberts varbūt darīs citādi, bet izdarīs tāpat.
Subsidētais darbs ir iespēja
Dienas centrs «Stropiņš, tad fonds «Iespēju tilts», tad tā ietvarā izveidots sociālais uzņēmums un «Čaklās bites bode», kurai tagad arī sava interneta vietne un kurā invalīdu, kā arī citu sociāli mazaizsargātāko sabiedrības grupu – pensionāru, daudzbērnu mammu un mammu, kas audzina bērnus ar invaliditāti, rokdarbus un citādus darinājumus var iegādāties klātienē un e-vidē. Sociālais uzņēmums un specializētās darbnīcas, kur darba iemaņas apgūst un nostiprina jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņu dzīves kvalitāte ir visvairāk apdraudēta, jo – cik atvērta ir sabiedrība pret cilvēkiem ar mentāliem traucējumiem? Kur šie cilvēki var strādāt? Kurp doties un justies pieņemti?
«Dienas centrs un visi mūsu pakalpojumi ir vajadzīgi, lai ģimenes, kurās dzīvo bērni un jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem, katru dienu būtu nodarbināti. Viņi dienas centrā pavada katru darba dienu, viņi radoši darbojas, viņi strādā un ražo. Izstrādājumi ir nopērkami ne vien mūsu veikaliņā, bet pašlaik tos visi novērtē arī Valmiermuižas Ziemassvētku tirdziņā. Ir liels gandarījums, ka jaunieši izdarījuši vajadzīgu darbu. Katru to lietu, ko cilvēki iegādājas, viņu rokas ir simtkārt apmīļojušas,» saka fonda «Iespēju tilts» valdes priekšsēdētāja Zita Gustavsone.
Invalīda vieta darba tirgū? «Ļoti sarežģīti,» piekrīt Zita, sakot, ka invalīdi, nevalstiskās organizācijas, biedrības, kas gatavas invalīdus aicināt darbā, ļoti novērtē NVA līdzdalību.
«Subsidētās darba vietas ir liela iespēja. Biedrība nevar cilvēkam ar invaliditāti samaksāt darba algu. Bet viņi var būt asistenti, aprūpētāji, radošo nodarbību vadītāji, jo invaliditātes ir dažādas. Pateicoties subsidētajam darbam, vismaz periodiski kāds mūsu cilvēks ir nodarbināts un saņem ienākumus,» vērtēja Zita Gustavsone.
Darba devēji ir piesardzīgi
Cilvēkiem ar invaliditāti patīk dažādas radošas nodarbības, satikties, parunāties, apgūt ko jaunu. Valmieras invalīdu biedrībā «Atspēriens» pirmspandēmijas laikā ierasti bija ļaužu pilns. Pašlaik cilvēki vairāk sazvanoties, daloties problēmās, bet ieslīguši mājas solī.
«Aktīvākie darbu meklē, bet bieži dzirdu, ka darba devējs atsaka vai arī pats cilvēks ar invaliditāti atsakās, jo saprot, ka darba slodze būs par lielu. Ja darbs katru nedēļu citā Latvijas malā, vai tas būs labs cilvēkam ar invaliditāti? Uzņēmīgākie, kas darbu nevar atrast Valmierā, dodas arī uz Rīgu, bet tur dzīves dārdzība augstāka. Piemēram, palīgstrādnieka darbu atrod, bet cik spēka tas prasa, cik ir izdevīguma? Zinu arī gadījumus, kad invalīdi dodas prom no valsts, jo ārvalstīs atbalsts ir lielāks. Arī darba procesi organizēti tā, ka kopā ar četriem pieciem cilvēkiem, kam grūtības, ik dienas uzņēmumā, kur darbs jādara, ir padomdevējs,» stāsta «Atspēriena» valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa, piebilstot, ka vietējie darba devēji ir ļoti piesardzīgi, ņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti.
«Bieži vien invalīdi iekļaujas darba tirgū un ļoti labi strādā, bet var būt dažādi. Pamatā invalīdi darbu dabū subsidētajās darba vietās. Liels paldies NVA par šo aktivitāti, jo ar finansiālu atbalstu cilvēki var strādāt biedrībās, mazajos uzņēmumos. Taču cik ilgs ir konkrētais projekts? Gads, divi, tad uzņēmēji no invalīda darba atsakās, jo nav jau ko samaksāt, un biedrības nepavisam nav spējīgas maksāt kādam atalgojumu. Cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem traucē vides nepieejamība. Starp citu, ne tikai ēkās, darba vietās, arī pārvietošanās šādā laikā, kāds patlaban aiz loga, ir izaicinājums. Arī sabiedriskais transports tepat pilsētas robežās var kļūt par šķērsli,» paskaidroja Ilga Mauriņa, piebilstot, ka laikā, kad bez darba ir varoši, zinoši, ar augstāko izglītību cilvēki, invalīds izjūt atstumtību. Pandēmijas laiks šo sajūtu tikai vairojis.
«LATVIJAS LEPNUMS. UN AIZSPRIEDUMI» ir dokumentāls stāsts, kas iestudēts Valmieras teātrī. Roberts Jurka ir šī stāsta līdzautors un arī piedalās izrādē. Viņš saka, ka tā bijusi neatkārtojama iespēja plašākai sabiedrībai paust cilvēku ar invaliditāti sajūtas. Vai līdzcilvēki sapratīs un sajutīs? To Roberts nezina. Matīsa Markovska foto
UZZIŅAI:
# Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas «Dara citādi – izdara tāpat!» mērķis ir iedrošināt cilvēkus ar invaliditāti kļūt par darba meklētājiem, piesakoties darba sludinājumiem. Tās mērķis arī izglītot un informēt darba devējus par iespējām nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti.
# Viena no kampaņas aktivitātēm ir «LinkedIn» cilvēkiem ar invaliditāti izveide. Aktīvi iesaistoties gan darba devējiem, gan cilvēkiem ar invaliditāti, tā kļūs par platformu, kas turpmāk savedīs kopā motivētus darba ņēmējus – cilvēkus ar invaliditāti – un atvērti noskaņotus darba devējus.
# 2021. gada 31. oktobrī Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē bija 8127 bezdarbnieki ar invaliditāti jeb 15,0% no reģistrēto bezdarbnieku skaita.
# Vērtēts: atsevišķu personu nodarbinātības iespējas ir atkarīgas no invaliditātes grupas un traucējumu veida, bet vairākums šo cilvēku, saņemot minimālu atbalstu un palīdzību, ir spējīgi veikt profesionālos pienākumus.
# 2022. gadā bezdarbniekiem ar pirmās un otrās grupas invaliditāti, kā arī ar garīgās attīstības traucējumiem visās invaliditātes grupās subsidētās darba vietas tiks pagarinātas no 12 līdz 18 mēnešiem.
# NVA turpmāk segs darba devējiem nodarbināto invalīdu valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, samazinot darba devēja izmaksas par cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu.
# Būs jauns atbalsta veids. Tiks finansēti darba vietu pielāgojumi strādājošām personām ar invaliditāti, mazinot bezdarba iestāšanās riskus.
# Subsidētās nodarbinātības programmā iekļaus jauniešus, kuri absolvē speciālās izglītības programmas. Šādi veicinās pāreju no izglītības uz nodarbinātību un ienākumu gūšanu.
Avots: Labklājības ministrija, NVA, lsm.lv
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv