Gaujas bagātības sargājot
«Nu jau ir ieradies arī lašu un taimiņu baltais sargs. Svaigajā sniegā labi redzams, kas un kur upju krastos ir kustējies. Šorīt (iepriekšējā trešdienā — A.U.) abi ar kolēģi Mārtiņu Blauu jau pabijām vai pie visām populārākajām nārsta vietām. Visur balts, nevienas pēdas,» tā par sniegu priecājās DAP Vidzemes reģionālās pārvaldes Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs JĀNIS BUŠS.
— Ne vien laši, bet nu arī taimiņi sāk justies omulīgāk, jo arī mazajās upēs kaut cik ceļas ūdens. Šoruden ūdens daudzums bija tik nabadzīgs, ka dažā upītē taimiņi netika iekšā. Pat Amatā, pietiekami lielā upē, labu laiku bija problēmas. Lasis ir lielo upju — Gaujas, Salacas, lielākā ūdenī var runāt par Braslu, Amatu, Raunu — zivs. Mazajās upēs uz nārstu iet tikai taimiņi. Nārstošanas laiki reāli abām zivju sugām ir vienādi. Vispirms gan nārsto forele, kas ir taimiņa pasuga. Ir pat tā, ka pēc tam forele, kad nārsto taimiņš, dežurē un ēd radinieka ikrus nost. Tā nu tas dabā ir, ka cits citu apēd. Tajos procesos, manuprāt, gan cilvēkam nav jāiejaucas.
Būtiski ir, ka lasis un taimiņš uz nārstu grib tikt tieši tur, kur ir nārstojuši viņa senči, kur faktiski viņš ir piedzimis. Izpētīts, ka šīm zivīm ir spējas līdz mazākajai niansei sajust dzimtās vietas ūdens garšas īpatnības un atbilstoši tām tur atgriezties. Bet šoruden ūdens Gaujā bija tik zems, ka zivis nenāca iekšā pat no jūras. Situāciju kaut cik uzlaboja jūras vējš, kas upē sadzina ūdeni. Tad arī sāka nākt. Tomēr, netiekot mazajās upītēs, gāja tālu augšā pa Gauju. Ir inspektori, kas taimiņus pamanīja pat pie Virešiem.
KĀRTĒJIE. Jānis Bušs (no kreisās) un Mārtiņš Blaus ar Gaujā atrastajiem malu zvejnieku tīkliem. Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv