Daudzcīņnieka raksturs
Lai gan vēl turpinājās skolēnu brīvlaiks, jau nākamajās dienās pēc gadu mijas Latvijas junioru izlases dalībnieks vieglatlētikā PĒTERIS KRAUJA bija sastopams Jāņa Daliņa stadiona manēžā, kur cītīgi trenējās Raita Ravinska lietpratīgajā uzraudzībā:
Kā tu sāki nodarboties ar vieglatlētiku?
Mācoties otrajā klasē, sāku trenēties futbolā, pavadot tajā vairākus gadus. Pēc kāda starta skolas krosā Baiba Kaufmane piedāvāja pāriet uz vieglatlētiku, mamma ieteica treneri Līgu Dzeni, un tā no 12 gadu vecuma trenējos vieglatlētikā, taču īsto saprašanu par treniņu nozīmību ieguvu tikai 15 gados. Par to gribu teikt lielu paldies Raitim Ravinskim, vienam no labākajiem vieglatlētikas treneriem Valmierā, kas atradis un izaudzinājis Jāni Karlivānu, Oskaru Ķibermani, Jolantu Kaupi un daudzus citus talantīgus sportistus.
Vai atceries savas pirmās sacensības?
Tās notika Limbažos, bet es saslimu un netiku — bira asaras, kad ome veda pie ārsta. Vietējos mačos telpās Valmierā visiem vienaudžiem pa priekšu skrēju barjerās, labi padevās arī augstlēkšana.
Tu esi izvēlējies vieglatlētikas grūtāko disciplīnu — desmitcīņu. Kuri ir tavi mīļākie veidi un kuros vēl jāpiestrādā?
Ir divi veidi, kas man patlaban nepadodas — barjeras, kur pieklibo tehnika, un kārtslēkšana, kas arī ir ļoti tehniska un aizraujoša. No pārējiem negribētu nevienu īpaši izcelt, bet domāju, ka tīri ciešami sanāk lodes grūšana un diska mešana ne tikai auguma, bet arī spēka dēļ, joprojām labi padodas augstlēkšana un pašam patīk un arī padodas sacensību pirmo dienu noslēdzošais smagais 400 m skrējiens, kas īsti nav pa prātam lielai daļai profesionāļu.
PĒTERIS KRAUJA
Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv