Dakter's dos ...
...dakter's dos, dakter's brīvu dienu dos — savulaik draiski dziedāja Viktors Lapčenoks, taču ikdiena bieži vien mēdz būt krietni skarbāka un nežēlīgāka par Valda Artava ironiskajiem pantiem.
Par to, ka nepieciešama dzelzs veselība, lai atļautos slimot, pirmo reizi pārliecinājos, kad pirms vairākiem gadiem uz svaigi apsnigušas ietves palaimējās paslīdēt un žaujoties salauzt kāju. Gods un slava ātrajiem: tie bija klāt pēc dažām minūtēm, pat samirkt un nosalt nepaguvu, arī par uzņemšanas nodaļu un dežurējošo ķirurgu, kas cietušo ekstremitāti skrūvēja kopā, varu teikt tikai to labāko. Galvenie pārbaudījumi gaidīja palātā. Vispirms jau nācās uzklausīt sanitāres pārmetumus, ka biju atļāvies apsēsties brīvajā gultā, kamēr tiek kārtota manējā — skaidrs, ka tā bija necieņa pret viņas darbu, kas ir nesalīdzināmi saudzējamāks par manu sāpošo kāju. Kad nākamajā dienā kādu bēdubrāli neizlaida no palātas, kamēr viņš nebija samaksājis rēķinu par dziednīcā pavadīto laiku, bet, līdzko tas tika nokārtots, turpat uz sliekšņa atņēma kruķus, sāku taustīties makā pēc savas apdrošināšanas polises. Vajadzēja redzēt, kā mainījās personāla attieksme, to ieraugot, jo atklājās, ka nu man pienākas atsevišķa palāta ar televizoru, dušu un sanitāro mezglu. Brokastu, pusdienu un vakariņu porcijas gan diemžēl nepalielinājās, toties no TV programmām uzzināju, ka Krievijas cietumos ieslodzītajiem pārtikas normas nav mainītas kopš 1913. gada, un šajā aspektā man jautājumu vairs nebija.