Par taisnības uzvaru

Starp viņa tiesu lietām, kuras guvušas plašāko rezonansi sabiedrībā, jāmin 1997. gadā Talsu traģēdijā bojāgājušo bērnu vecāku pārstāvēšana, Neo jeb Ilmāra Poikāna aizstāvība un Krievijas karoga kāta bojāšanā apsūdzētā Daiņa Rūtenberga attaisnošanas panākšana. Izvaicājot konstatēju – lai arī ārēji kluss un mierīgs, savā būtībā Aldis Alliks nacionālos, pilsoniskos un valstiskos jautājumos ir visai strikts un nepiekāpīgs. 

Tev tāds igaunisks uzvārds – pastāsti tuvāk par Alliku dzimtu...

Tas, ko zinu par savu dzimtu no tēva puses, ir – viņa vectēvs, mans vecvectēvs, tiešām bijis igaunis. Allik – igauņu valodā tas nozīmē avots. Tēva tēvs Arnolds Alliks dzimis un audzis Valkā. Tad, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, viņš mani ļoti pārsteidza, kad, nez no kurienes izvilcis, rādīja ulmaņlaika pasi, kuras lapas bija pilnas ar Latvijas-Igaunijas robežas šķērsošanas zīmodziņiem. Vaicāts, kāpēc to tik daudz, atbildēja, ka vienkārši kopā ar citiem puikām gājis uz kino Valgā, jo Valkā kinoteātra neesot bijis. Viņš bija automehāniķis. Viens viņa dēls – mans tēvs Vilnis – bija ilggadējs šoferis toreizējā AK-12, bet otru – tēva brāli Jāni – vismaz divas paaudzes joprojām atceras kā autosacīkšu braucēju. Atceros, ka vienā no pamatskolas pirmajām klasītēm klases audzinātāja reiz deva mums uzdevumu zīmēt un līmēt bildes uz lielām papīra lapām, ilustrējot, par ko nu kurš dienās gribētu kļūt. Tā kā man bērnība bija ļoti piepildīta ar mūziku – toreiz gan vēl tikai klausīšanās, vēlāk nāca arī mācīšanās, spēlēšana un dziedāšana – es biju izgriezis no žurnāla un uz biezas A4 lapas uzlīmējis Džo Dasēna bildi un pierakstījis, ka gribu būt dziedātājs. Skolotājai nez kāpēc likās, ka tas ir kaut kas pilnīgi nenopietns, viņas izpratnē par padomju cilvēka profesiju tas laikam neierakstījās. Tad es nodomāju, ko tur daudz skaidroties, vienkārši ņēmu un no cita žurnāla izgriezu žiguļa bildi, uzlīmēju uz lapas un pierakstīju, ka dienās būšu šoferis. Tas derēja, un par to vairs nebija jādiskutē.

Savukārt mamma ir no Alojas puses. Viņas tēvs bija lietuvietis Filats Golubevas, ļoti saimniecisks un strādīgs, un arī muzikāls cilvēks, bet pēc tām šausmām, ko Latvijas tauta piedzīvoja jau 1940. un 1941. gadā, viņš patiešām brīvprātīgi iestājies vācu armijā. Ne jau lai atbalstītu nacismu, bet gan ar domu cīnīties par Latviju, brīvu no abām lielvarām. Kā tajā slavenajā leģionāru dziesmā – mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos. Viņš kritis 1944. gadā Krievijā. To es uzzināju tikai apmēram 2005. gadā, kad pirmo reizi apmeklēju Lestenes memoriālu. Teju visus 90. gadus mums, tāpat kā daudziem latviešiem, bija cerība, ka viņam varbūt izdevās aizbēgt uz ārzemēm, vienubrīd likās, ka varētu būt Nīderlandē… Lestenē atradu viņa vārdu un uzvārdu uz memoriāla sienas. Pēc ilgiem, ilgiem neziņas gadiem beidzot  mammai bija skaidrība, kas ar tēvu noticis. Lestenes muzejā apliecināja, ka, pēc miršanas datiem spriežot, kritis Krievijā, līdz ar to kapa vietiņas Tēvzemē viņam nekad nebūs. Mana māte, ļoti strādīga un enerģiska no bērna kājas, okupācijas laikā strādāja t.s. Celtniecības bankā, bet, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, kopā ar Jāni Ozolu nodibināja SIA Bazalts un ilgus gadus strādāja celtniecībā. Ģimenē esmu vienīgais bērns. Ar visiem tā plusiem un nenoliedzami arī ar daudzajiem mīnusiem.

Mūsu saruna notiek 25. martā, dienā, kas ir viena no traģiskākajām Latvijas vēsturē. Vai tev bērnībā stāstīja par izsūtīšanu uz Sibīriju jeb šī lietas netika pieminētas?

Man attiecībā uz vēsturi nebija nekādu balto, pelēko vai melno plankumu, jo ģimenē par to tika runāts. Mums bija ļoti sirsnīgas attiecības ar Zentu Osi, kura savulaik strādāja Valmieras teātrī, viņas vīrs bija dalībnieks ulmaņlaiku studentu vienībā, kura arī visu okupācijas laiku reizi gadā rīkoja tikšanos. No viņiem es arī uzzināju, ka Sietiņiezī ir piemiņas akmens ar uzrakstu Skatieties uz skaisto Latviju un priecājieties par to! Tagad tas ir atjaunots un uzstādīts visiem pieejamā vietā pašā takas sākumā, bet savulaik tas atradās aiz norobežojuma, tomēr puikas riskēja un gāja arī tuvu kraujai. Mani, puiku, pārsteidza, ka tajos gados tur vienmēr, kad aizbraucām, bija nolikti ziedi. Par vēsturi viss bija skaidrs, kā jau teicu, arī sakarā ar mātes tēvu, kurš pret okupantu zvērībām bija lēmis militāri cīnīties. Man arī palicis prātā, ka vecāmāte Melānija katru gadu 18. novembrī dziedāja Latvijas himnu Dievs, svētī Latviju! – tā viņai bija svēta lieta. Varētu teikt, ka esmu uzaudzis priekš tā laika visnotaļ pretpadomju jeb disidentiskā ģimenē. Kā mazs puika es caur visām čerkstoņām regulāri klausījos Amerikas balss un Radio Brīvā Eiropa latviešu redakciju raidījumus. Vidusskolas laikā vēl pirms neatkarības atjaunošanas man ļoti liela autoritāte bija svešvalodu pasniedzējs Egons Ziediņš. Cilvēks – enciklopēdija, ar kuru sanāca daudz apspriesties par vēsturi. Tāpat mums bija jauna, tiem laikiem ļoti progresīva vēstures skolotāja Silvija Indāne, kas arī pavēra priekškaru uz vēstures lapām, par kurām agrāk neviens nerunāja un skolās nemācīja. Varētu teikt, ka esmu audzis ne tikai pretpadomju, bet pat pretkrievu gaisotnē. Vecāmamma dēļ tā, ka viņas vīrs bija gājis bojā, ļoti neieredzēja krievus un visu krievisko. Tādēļ arī skolā, kopā ar citiem puikām obligātajās krievu valodas stundās visādi ņirgājoties un apceļoties, savā ziņā boikotēju šo uzspiesto valodu. Krievu valodu apguvu tikai daudz vēlākā dzīves posmā. Es domāju, ka daudziem latviešiem – līdzīgi kā ebrejiem vācu valodu – joprojām ir grūti krievu valodu mentāli pieņemt. Vidusskolas laikā mani interesēja Pilsoņu kongresa aktivitātes. 1987. gadā 14. jūnijā un 23. augustā es gan vēl nebiju pie Brīvības pieminekļa, bet 1988. gadā iestājos Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Valmieras nodaļā. Tas bija pārtikas talonu laiks, un mēs tos uzlīmējām uz pašu darinātām lapām ar uzrakstiem Okupētās Latvijas nabadzības apliecība – balti burti uz melna fona, un stāvējām piketā pie Ļeņina pieminekļa. Pirms pāris gadiem nejauši feisbukā uzgāju bildes gan no šī pasākuma, gan no Baltijas ceļa 1989. gadā.

Sākot studēt Juridiskajā fakultātē, man bija ļoti liels pārsteigums, ka interese par Latvijas vēsturi nemaz nav vispārzināma, pašsaprotama lieta. Tad nāca manu iekšējo būtību pavisam satricinoši Latvijas jaunākās vēstures pavērsieni, kad kļuva skaidrs, ka tie paši komunisti, komjaunieši, čekisti un čekas ziņotāji faktiski ir pārņēmuši varu atjaunotā Latvijā. Pavisam sāpīgi bija redzēt, ka Latvijas ceļš, kurš pats pilns ar visādiem vēl nesen biedriem, bet nu jau kungiem, ar sazin kādām metodēm bija atradis kopīgu valodu ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, kuras pēkšņā kursa maiņa, šis konformisms jeb sadarbošanās ar Tēvzemes lielākajiem ienaidniekiem bija iemesls tam, ka viens no mums zināmākajiem disidentiem Rolands Silaraups gandrīz pats sev dzīvību gribēja laupīt… Pēc tam viņš tika izraidīts, devās uz Ameriku, kur ar latviešu vidi nekontaktējās. Viņš sirdssāpēs toreiz teica apmēram tā: ja tāda ir Latvija un latvieši, tad man to nevajag...

Pirms 15 gadiem biju tolaik jaunās kustības Visu Latvijai! Valmieras nodaļas vadītājs, bet pēc tam, kad tā apvienojās ar Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, savu darbošanos pārtraucu. Uzskatu, ka viņi šos svētos vārdus valkāja nelietīgi. Man kā Saeimas vēlētājam vairs praktiski nav, par ko balsot.

Kā tava politiskā pārliecība ietekmējusi profesionālo darbību?

Mans nacionālpatriotiskās pārliecības un profesionālās darbības apvienojuma kalngals bija t.s. slotaskāta lieta, kad Dainis Rūtenbergs, ejot garām ždanokiešu piketam, kas Rīgā tika sarīkots Krimas okupācijas atbalstam, neizpratnē, kā var kaut kas tāds notikt brīvā Latvijā, bija centies atņemt kādam piketa dalībniekam Krievijas karogu, cīniņā salaužot tā kātu. Par to Dainis izpelnījās nevis valstisku atzinību, bet Administratīvā pārkāpumu kodeksa pantu. Nav viņš ne tuvu salīdzināms ar Gunāru Astru, kurš runāja par laiku, kas, cerams, izgaisīs kā murgs. Tas vēl nav izgaisis… Tāpēc es izmantoju iespēju visu savu sakāmo no iekšējās pārliecības kopsakarībā ar starptautiskām un nacionālām tiesību normām iekļaut savā debašu runā Latvieša aizstāvībai, lai to varētu arī publicēt kā manu vēsti manai tautai. Tā vismaz četros medijos, tostarp arī Liesmā, ir joprojām izlasāma. Ja man nebūtu šīs pārliecības, klientūra būtu pavisam cita un arī ienākumi būtu bijuši daudz lielāki – to man teikuši arī tuvinieki un draugi, ka man visvairāk traucējot mani principi un pārliecības. Es to apzinos, bet ir lietas, kurām pārkāpt nav iespējams. Katram tās ir savas, protams.

No kādiem klientiem tu atsakies un kādus uzņemies aizstāvēt labprāt?

Principu un pārliecības ziņā neesmu simtprocentīgs advokāts, manī mīt liela daļa prokurora un liela daļa tiesneša. Man vienmēr, pirms uzņemties jaunu lietu, ir svarīgi saprast – vai mana klienta pusē ir taisnība. Te gan uzreiz jāteic, ka ne visiem, kuriem taisnība, var palīdzēt, bet tas ir cits stāsts. Protams, ar gadiem, kļūstot profesionālākam, es vairs tik ļoti nenosodu cilvēkus. Kā teikusi Māte Terēza – ja jūs sodāt cilvēkus, jums nav laika viņus mīlēt. Savā pašreizējā profesionālās evolūcijas stadijā man ir svarīgi tikai tas, lai tā, kurš grib būt mans klients, intereses nebūtu interešu konfliktā ar kāda cita mana esoša vai bijuša klienta tiesībām un interesēm. Nenoliedzami, man ir svarīgi, ka par manu darbu maksā. Joprojām es neņemu, neesmu nekad ņēmis un arī neņemšu krimināllietas, kurās pacelta roka pret sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem. Lielākoties krimināllietās es darbojos cietušo pusē. Kad ir arī apsūdzētie, tās ir t.s. komercnoziegumu jeb balto apkaklīšu lietas, kur nav asiņu un vardarbības. Daudz ir narkotiku lietu, cilvēki, trūkumā nonākuši, nesaprot, ka tas ir sevišķi smags noziegums. Ārpus krimināllietām esmu atturējies no maksātnespējas lietām.

Cik šobrīd patiesības teicienā: neej ar stipru lauzties, ar bagātu tiesāties?

Diemžēl daudz. Ļoti daudz… Mūsu paš­reizējais Valsts prezidents vēl 1993. gadā, būdams tieslietu ministrs Latvijas Ceļa valdībā, laikrakstā Diena rakstīja, ka «Tiesa ir nevis patiesības atrašanas, bet konflikta izbeigšanas un likuma interpretācijas iestāde. Ar patiesības un taisnības meklēšanu nodarbojas filozofija.» Var jau filozofiski teikt, ka katram ir sava taisnība, bet ir arī tā, ka, piemēram, Civillikums bieži ļauj uz vieniem un tiem pašiem faktiem paskatīties pilnīgi dažādi un diametrāli pretēji, katrai pusei piesaucot atšķirīgas viena un tā paša likuma normas. Skaidrs, ka klienta labklājība un turība ļauj arī izvēlēties spēcīgāku advokātu. Mani novērojumi tiesu zālēs kopš 1994. gada vienmēr apstiprinājuši to, ka bez advokāta cilvēkam tiesā iet grūti. Īpaši tad, ja tiesā nevienai pusei nav advokāta. Tie pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri nereti joprojām tic un paļaujas, ka viņa lieta tiks taisnīgi izskatīta.

Ko Aldis dara no darba brīvajā laikā, ja tāds atrodas?

Ja ar to varētu iztikt, tad Aldis jebkurā brīdī, nešauboties daudz vai pat nemaz, pievērstos tikai un vienīgi savai sirdslietai un kaislībai no bērna kājas – mūzikai. Bērnībā kā savus pirmos un ilgu laiku arī vienīgos klausījos tikai Žana Mišela Žāra mūzikas ierakstus, tie mani padarījuši par melodiskas instrumentālas elektroniskas mūzikas piekritēju. Laiku pa laikam man uznāk muzicēšanas uzplūdi, un arī šobrīd ir viens no tiem, kad esmu nolēmis to, kas galvā un sirdī dun un skan, materializēt skaņu ierakstā. Paša komponētu melodiju man pietiktu vismaz diviem kompaktdiskiem, un – kā jebkurš, kurš radījis kaut ko pats sev tīkamu – es labprāt savu mūziku nodotu arī citu vērtēšanai un, ļoti ceru, sirds priekam.