Valmieras atmiņas
Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.
Priekšā nelielu matu šķipsnu sagrieza uz pieres. Skolotājas Gaisas dēls nāca uz balli, uzvilcis gaišu žaketi, mati aprakstītajā griezienā, kājās mīkstas kurpes pabiezām zolēm, šauras bikses un svītrota tieva kaklasaite. Nu īsts džimmipuika! Un solis — viltīgi slīdošs. Tagad var Internetā skatīt to gadu ASV filmas, no kurienes tāda forma bija atnākusi arī līdz mums. Ne velti Alfreds Vinters Zviedrijā ierakstīja dziesmu: mati ar gari tiem kā sendienās mežoņiem, žaketēm kuplums dots, biksēm tas ir nožēlots. Bet mode prasa upurus.
Direktors fiziķis Ludvigs Egle 1962.-1973.m.g. Mazs būdams, pazinu viņu. Reiz gājām ar tēvu no skolas pa pakāpieniem uz Gaujas pusi. Labajā pusē aiz ceriņu krūmu joslas bija meteonovērošanas laukums. Tur tad sauļojās Ludvigs Egle un kāda dāma.
VAROŅOS. Pamatskolas un vidusskolas klašu skolotāji 50. gadu vidū.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Ja, negribam saglabāt Riharda Gredzena ielu, tad pārsaucam to par Ludviga Egles ielu, jo tieši tajā pašā mājā viņa ģimene dzīvoja...
Ludis, kā viņu mīļi dēvējām, tiešām ir lielāku piemiņu pelnījis. Tāpaat kā Elmārs Muzikants, kura īpatnējās cepures deļ (to viņš sveicinot turklāt prata eleganti pacelt) iesaucām par Katliņu un kurš tajos gados allaž bija arī ar veselīgu humoru pārpilns.
Kas attiecas uz Riharda Gredzena vārda atņemšanu ielai un mēģinājumam šī cilvēk vārdu no Valmieras vēstures izsvītrot, tad tas gan ir papīrus vien pētījušo jaunvēsturnieku (ar Gati Krūmiņu priekšgalā) tuvredzības kalngals. Vecie valmierieši (cik nu vēl viņu ir palicis!!!) Gredzenu atceras ne jau kā tā laika mums uzspiestās svešās varas pārstāvi, bet gan kā Valmieras visur un visos notikumos klāt esošu gudru Saimnieku ( ne sliktāku kā tagad Jānu Baiks) Tikai tie, kas savām acīm ir redzējuši, kas no Valmieras bija palicis pāri pēc kara ugunsgrēka un cik prasmīgi drupu novēkšanas un pilsētas atjaunošanas darbus prata organizēt šis Saimnieks, var novērtēt, ka palikt pilsētas vēsturē kaut ar vienas ielas nosaukumu viņš tomēr bija pelnījis. Jau drupu novākšanas talkas, kuras viņš organizēja un kurās pats cītīgi līdzi strādāja,viņš bija cieši kopā ar pilsētniekiem. Bija pat apbrīna vērts, kā tieši Riharda Gredzena saimniekošanas laikā Valmierai izdevās tikt vispirms pie atjaunotiem, pēc tam arī pilnīgi jauniem namiem un sakārtot pilsētas saimniecisko dzīvi tā, kā tā pamatos turpinās vēl mūsdienās. Tādēļpar Riharda Gredzena ielas nosaukuma maiņu drīkstēja balsot TIKAI TIE valmierieši, kuri šo visiem pieejamo, cilvēku vajadzībās ieklausīties spējīgo Saimnieku atceras un kopā ir Valmieru no drupām augšā cēļuši. Ne papīrus vien pētījušajiem vēsturniekiem, ne tajos gados vēl pat nedzimušajiem šī brīža Valmieras novada domes deputātiem šādas tiesības balsot gluži vienkārši NEDRĪKSTĒJA būt! Šaubos, vai pēc gadiem Valmieras vēsture ar labu vārdu atcerēsies tos varas vīrus, kuri bez veco valmieriešu domu uzklausīšanas, pieļauju pat, ka bez savām domām un mugurkaula, gluži kā smilgas vējā šobrīd lokās līdzi pārspīlētajiem, būtībā pseidopatriotiskajiem vējeļiem un to pūtējiem.
Tas, kurš ir bijis Saimnieks, cilvēku atmiņā ar labu vārdu paliks vienmēr. Šobrīd ar Riharda Gredzena ielu notikušais vistiešākā veidā līdzinās ar padomju (padumjas) varas Sējēja pieminekļa nogāšanu Rūjienā un noslīcināšanu Rūjā. Arī tas bija celts Saimniekam - Alberingam...
Lai arceramies, ka Riharda Gredzena vārdu tai ielai iedeva vien jau Atmodas laika sākumā, kad pārdēvēja tiešām padomju varu slavinošās ielas un savu ielu ieguva arī Georgs Apinis. Atmodas gados Valmierā vēl bija daudzi cilvēki, arī ielu pārdēvēšanas komisijā, kuri Rihardu Gredzenu tieši kā lielisku Valmieras Saimnieku atcerējās. Nu, pilsētas dome, atņemot ielai Riharda Gredzena vārdu, pat Atmodas laika cilvēku vērtējumam spļauj virsū. Ja vēstures priekšā gribam būt kaut cik godīgi, Valmierai jau sen vajadzēja izveidot īpašu piemiņas plāksni vai akmeni viesiem, cik vien iespējams apzināt, Valmieras rātes, domes, padomes, vai citos laikos citādos vārdos sauktos pilsētas mērus. Lai nu kā pratuši,visi viņi cauri gadsimtiem (starp kuriem padomju okupācijas laiks vien tāds nelaimīgs brīdis bija) Valmierai kaut ko ir centušie labu darīt. Ja jau romieši atceras pat Neronu, kas Romu nodedzināja, mūsējie visi arī pieminēšanu ir pelnījuši, jo neviens gan sava saprāta robežās nav Valmierai un tās cilvēkiem tīšuprāt tādu ļaunumu darījis....
Žēl, ka Gatis Krūmiņš, kuru noteikti var saukt par līdz šim labāko Vidzemes Augstskolas rektoru, ar savām aktivitātēm visai apšaubāmajā Valmieras ielu pārdēvēšanas procesā ir krietni vien pabojājis savu reputāciju loģiski domājošu valmieriešu acīs. Lēts politiskais populisms slavu nenes!
In reply to Žēl, ka Gatis Krūmiņš, kuru… by arī valmierietis
Vēsturniekam nu jau vispirms bija jpamatīgāk jāizpēta rakstu avoti un nevis vispērināti jāsecina, ka Rihards Gredzens nepenīti (nezin gan, kā to var izdarīt vai panākt) izpelnījies popularitāti daudzu valmieriešu vidū. Varbūt kaut vai ar to, ka tieši viņš panāca, lai daudziem valmieriešiem pēckara izpostītajā pilsētā būtu darbs. Tieši pēc R. Gredzena iniciatīvas Pārgaujā un kādreizējās Tauriņam piederošo mehānisko garbnīcu bāzes tik izveidots uzņēmums, kas drīz vien kļuva par Valmieras to gadu lielāko -Ugunsdzēšanas iekārtu rīpnīcu. Ja nu pēc vēsturnieku paviršiem secinājumiem Riharda Gredzena vārdu , lai tas neatgādinātu par padomju varu un okupācijas laikiem, atņem ielai, tad vismaz pie mūsdienās par pasaules mēroga ražotāju izaugušā VALPRO vārtiem ir jāizliek piemiņas plāksne cilvēkam bez kurs, iespējams, pat nebūtu šodienas VALPRO. Tas būtu pagodinājums nevis padomju varas pārstāvim, bet reālam pilsētas Saimniekam, kurš pāri visām tā laika politiskajām prasībām vispirms rūpējās, lai Valmierā attīstītos arī rūpniecība un cilvēkiem būtu darbs.
Kā vēsturnieks Gatis Krūmiņš ar Riharda Gredzena piemiņas iespējamo izvērtējumu ir iebraucis dziļās auzās. Kopā ar saviem kompanjoniem lēmuma sagatavošanā. Žēl, ka starp novada domniekiem tā arī neviens īsti nav gribējis pārbaudīt Gredzena tā sauktos "grēkus" Valmieras priekšā. Kungi, pirms plānot gaitu uz saulaino tāli, ir kauns aizmirstībai nodot tos, kuri savu tā laika iespēju robežās jau likuši stingrus pamatus Valmieras šodienas jaudai!
Ludvigs Egle ir mans vectēvs.