Ilze Kalniņa

Privātais muzejs «Mana bērnība» nav Valmierā, bet Rīgā. Ja ceļi ved uz to pusi brīvdienās, tad varbūt vajag uzmeklēt Dzērvju ielu 6, kas šaipus Daugavai, lai pabūtu, aptaustītu, pasmaržotu un izbaudītu bērnības zemi.

Ilggadējais Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors un ģeogrāfijas skolotājs Jānis Zemļickis saņēmis Draudzīgā Aicinājuma balvu par mūža ieguldījumu izglītībā.

Ir dzirksteles, ir liesmas, ir veseli ugunskuri, kuru dzīvajā gaismā patīk raudzīties. Valmieras teātra aktrise MĀRA MENNIKA ir noteikti viena no tiem ugunskuriem, kas nepagurdams silda.

«Ir cilvēki, kas nenopērk kāzu dāvanas, neaizbrauc ceļojumā, jo saprot, ka ir vērtīgākas lietas, ko var nopirkt par naudu. Šis tiešām ir periods, kad par naudu var nopirkt dzīvības.

«Prieks, ka Latvijā ir cilvēki, kas rada tādu STRAUMI, kurai seko visā pasaulē,» tā mirkli pēc tam, kad režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmai «Straume» tika piešķirts «Zelta globuss», sociālajos tīklos rakstīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Valmieras 5. vidusskolas jauktā kora «Putni» un meiteņu kora, kā arī kora «Pie upes» diriģente Liene Zvirbule ir nominēta Kormūzikas balvai.

Valmieras Valsts ģimnāzijas audzēknes stundu laikā centīgi mācās, bet, kad brīvs brīdis, tad pievienojas ģimnāzijas Tautas lietišķās mākslas studijas «Riekums» darbam un labprāt auž, apgūst jaunas rakstu tehnikas un rokdarbu veidus. 

Realizējot projektu, kas atbalstīts Valmieras novada fonda konkursā «Sev, Tev, Novadam», ukraiņi ar latviešiem kopā nosvinējuši Ziemassvētkus, iepazīstinot ar tradīcijām, kuras bieži piemirst jaunā paaudze, bet vecākie atceras un atgādina.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) Valmieras novada arodorganizācija gada nogalē svinēja kopā būšanu.

Gada nogale Trikātas pamatskolā bijusi darbīga. Interesantas idejas kopā realizējuši skolēni, vecāki un skolotāji. 

Trikātieši par sevi saka, ka viņi ir lepna tauta. Lepni tāpēc, ka pie viņiem meklē Beverīnu, pie viņiem vai ap viņiem vienmēr bijušas auglīgas zemes, spēcīgas lauku saimniecības, un izrādās, ka arī dievnams viņiem tāds, kas savas durvis nav ļāvis slēgt ciet, spītējot laikiem, tikumiem, pat padomijas liekulībai, Dievu noliedzot.

Sarunāties, iepazīt, atrast kopīgo tautas tradīcijās – tāda bija iecere, satiekoties vienā pasākumā divām tautām – latviešiem un ukraiņiem.

Valmieras teātrī notika gada noslēguma balvu pasniegšanas ceremonija. Pirms tās pirmizrādi piedzīvoja režisores Lienes Laviņas dokumentālā filma «Mūsu mājas stāsts».

Todien puteņoja. Pirmais putenis šajā ziemā, kad sauli nomaina mākonis melns un viss pēkšņi sākas. Pati Evita bija vēl pa sauli atsteigusies no Rīgas, jo zināja, ka todien viņai jāpaspēj uz izrādes pieņemšanu.

Katra bērna veiksmes stāsts ir viena gādīga pieaugušā attālumā – tā nav tikai motivējoša frāze, bet balta patiesība, ja dažādu iemeslu dēļ bērns zaudē savas mammas un tēva mīlestību, uzmanību, rūpes. 

«Šo nepabeigto pasauli Dievs deva, teikdams, radi tālāk. Es zinu pats, vēl prieka maz, vēl puķes bālas,» tā raksta Māra Zālīte, un šīs dzejas rindas mūzikas skaņās ietērpis komponists Jānis Lūsēns.