Piedzīvojumi, pārdzīvojumi, labestība manā mūžā. VIII
Kopā ar Burtnieku pašaizliedzīgajiem aktīvistiem es varēju radoši izpausties, daudz paveikt un biju laimīgs, taču tagad, vēlreiz visu atceroties un pārdomājot, sirdī iekrīt arī viens otrs rūgts piliens. Manā vadībā Burtniekos tika ierīkoti divi sporta laukumi un stadions, tagad no tiem palikušas tikai krāsmatas un Burtniekos stadiona nav. Šķiet, mans darbs bijis lieks, gandrīz sāku uzskatīt sevi par neveiksminieku. Mans mūža darbs ir arī pašreiz Burtniekos pastāvošie divi muzeji — skolu muzejs un Burtnieku pagasta vēstures muzejs. Pēdējā ir vadītājs, un tur noris muzeja saistība ar dzīvi, bet skolu muzejā aktīvu lietojumu nejūtu. Atkal urda jautājums, cik mans mūža darbs ir vērts.
Sāp arī nepiepildītās ieceres. Ļoti augstu vērtēju tos burtnieciešus, kas piedalījās barikāžu dienās Rīgā. Es, kas kādreiz biju piedalījies cīņās ar ieroci rokās, labi sapratu, cik neaizsargāts konflikta situācijā ir cilvēks bez bruņojuma, kādi toreiz bijām mēs visi. Notikumi Lietuvā, arī Rīgā liecināja, ka visam var būt arī traģiskas beigas. Un tomēr viņi brauca. Gribēdams iemūžināt viņu pašaizliedzību, es ierosināju Burtniekos ierīkot Barikāžu dalībnieku parku. Parkā būtu jāiestāda 90 kociņi, kas katrs atbilstu kādam no barikāžu dalībniekiem. Sadalot parka teritoriju sektoros un ievērojot noteiktu numerāciju, katrs dalībnieks savu kociņu varētu viegli atrast. Taču rīcības komisijas sēdē radās cits viedoklis, un projekts palika nerealizēts. Tagad barikāžu dalībniekiem jūtos parādnieks.
SKOLOTĀJI. Marta un Anatolijs Kindzuļi Burtniekos 1959./60. mācību gadā. «Marta ir manas dzīves lielais laimests.»
Foto no Burtnieku muzeja
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv