Piedzīvojumi, pārdzīvojumi, labestība manā mūžā. III
Kad nokļuvām gūstekņu nometnē Vangrovicā, izrādījās, ka nometnes priekšnieks ir polis. Viņš atteicās latviešus nometnē pieņemt un lika sargiem saprast, lai rīkojas ar mums pēc saviem ieskatiem. Mēs to uzzinājām, jo mūsu vidū bija aktieris Valdis Akuraters, kas prata poļu valodu, jo bija dzīvojis Varšavā, kad tēvs strādāja Varšavas vēstniecībā. Kļuva baisi, sapratām, ka mūs var arī likvidēt. Sargi mūs aizveda mežmalā pie kapsētas un lika gaidīt, viens aizjāja. Kamēr gaidījām, garām gāja kāds piedzēries krievu zaldāts un prasīja, kas mēs esam. Tā kā zināju krievu valodu, pastāstīju, ka esam latvieši. Zaldāts kļuva rupjš. «Ak latvieši! Arī jūs Hitlera okupācijas laikā mūsu sievas un meitas izvarojāt!» viņš kliedza un iesita ar kulaku man pa seju. Iejaucās sargs un viņu padzina.
Pēc pāris stundām atgriezās aizjājušais sargs. Viņš Akurateram stāstīja, ka kādreiz bijis viesstrādnieks Latvijā, esot strādājis kādā lauku sētā, kur saimnieki pret viņu ļoti labi izturējušies, tāpēc arī jājis uz štābu un panācis, lai mūs uzņem gūstekņu nometnē. Pēc šīs ziņas mēs atviegloti uzelpojām, jo, kamēr viņu gaidījām, bijām atradušies nāves stresa stāvoklī, bijām dzīvojuši nāves ēnā. Ar pateicību lūkojāmies uz cilvēku, kas bija izglābis mūsu dzīvības. Tālāk mūsu ceļš turpinājās uz Vangrovicas gūstekņu nometni, kur mums tika piešķirts likumīgu karagūstekņu statuss.
JAU BURTNIEKOS. 1949. gadā.