Visos laikos vajadzīgs frizieris
Kādā jauno izpildītāju konkursā mazākajiem tā dalībniekiem tika vaicāts, par ko viņi vēlas kļūt, un lielākā daļa meiteņu atbildēja — par frizierēm. To arī nav grūti saprast. Krāsas, lakas, šampūni, fēna dūkoņa. Tas viss veido īpašu smaržu kokteili, un gājiens uz frizētavu kopā ar mammu izvēršas par Notikumu.
«Viņas diemžēl neapzinās, cik friziera darbs ir grūts. No malas tiešām viss izskatās skaisti un vienkārši, bet darbs, kas jāieliek, lai būtu rezultāts, ir liels, un pie krēsla jānostāv astoņas stundas dienā. Jaunajai paaudzei ir stingri jāpiedomā, vai tiešām tā ir viņu izvēle. Pastrādājot kādu laiku, diemžēl nākas pārliecināties, ka friziera darbs nav tikai dalība konkursos un šovos. Tā lielākoties ir ikdiena, kad piekūst rokas, kājas, mugura. Man ir bijuši praktikanti, kas pastrādā pāris nedēļas un trešajā, kad jāsāk praktisks darbs, to jau sapratuši, pacēluši cepuri un devušies citas profesijas meklējumos. Pie tam mūsdienās, kad ļoti daudzi izbraukuši no valsts, arī klientūru, īpaši jaunajiem meistariem, nav viegli piesaistīt. Jābūt kaut kam īpašam, atšķirīgam, lai ieinteresētu atnākt tieši pie tevis,» tā, iespējams, kāda bērnības sapni sagraujot, teica skaistuma un veselības studijas «HANZA» frizieris JURIS GUDINS. Par ko bērnībā mazajam Jurītim gribējās kļūt? Domas bija dažādas, bet par frizieri gan ne, ne dienu arī šo amatu neesmu mācījies. Pie tam pašam ļoti nepatika apmeklēt frizieri. Tolaik frizierēm, kundzītēm gados, bija balti halāti, arī attieksme pret klientiem nebija tāda kā mūsdienās. Kad biju pavisam maziņš, friziera lomā bija mamma, bet, jau mācoties arodskolā (esmu pabeidzis Limbažu profesionālo skolu, kur izmācījos par piektās kategorijas autoceltņa vadītāju), matus sev griezu pats. Sanāca ar’. Pirms armijas pagalma puikas mani aicināja saņemties un sākt griezt arī viņiem. Tad jau frizēšanās nebija tik aktuāla — kad puiši bija noauguši, turpat pagalmā uz bluķīša griezām. Konkrētām frizūrām tolaik jaunie īpaši nesekoja. Kungi gados gan izvēlējās, kādu kantīti grib. Dienot armijā, sāku griezt matus vispirms jauniesaucamajiem, tad komandējošajam sastāvam. Kaut kāda privilēģija tā bija, arī nauda kabatā. Taču kādreiz sanāca arī kartupeļus virtuvē mizot. Vai tolaik jauniesaucamajiem mati nebija jāapcērp uz pliko? Nē, Latvijas armijā to vairs neļāva, vienkārši bija jābūt vairāk vai mazāk akurātam griezumam. Starp citu, tas bija pirmais Latvijas armijas iesaukums. Elektriskās mašīnītes tolaik nebija, sāku ar rokas kustināmo. Kad vajadzēja kādu bariņu nofrizēt, no fotogrāfa aizņēmāmies šķēres, kas daļā bija labākās, un neko citu ar šīm šķērēm mums neļāva griezt. Armijā tā bija laba skola, un, atnācis mājās, vēlējos iemācīties frizēt arī dāmas. Atkal biju iesaistījies «Agrajā rūsā», kur dejoju pirms armijas. Sākās brīvvalsts, ārzemju braucieni uz Vāciju pie sadarbības kolektīviem. «Agrajā rūsā» dejoja arī Inese Kokina, kura gāja frizēties pie Spodras Lemeses, un Inese viņai piedāvāja pieņemt vēl vienu mācekli. Sākumā Spodra teica nē, viena jau esot, ar kuru jāmokās, bet, kad noskaidrojās, ka tas būs vīrietis, pārdomāja un piekrita. Nezinu, vai bija doma, ka man būs jāapkalpo tieši vīrieši, vai gatavos par universālu frizieri, vai arī mani paņēma sporta pēc, jo vīrietis frizieris pie viņas vēl nebija strādājis. Pirmajā reizē, skatoties, kā tiek frizēts kāds kungs, teicu, ka es arī tā varētu. Spodra noklusēja, pie sevis nosmīnēja. Laikam nodomāja, nu, sprukstiņ, tūlīt paskatīsimies. Nākamo klientu iedeva man. Kad to tiešām izdarīju, Spodra pa visu frizētavu nokliedza: nu re, meitenes, skatieties, kā jāgriež. Pamazām tā bailīgi sāku apfrizēt meitenes. Sākumā gan viņas kautrējās pie manis nākt. (Valmierā pēdējais vīrietis frizieris bija strādājis septiņdesmitajos gados, pēc tam ilgu laiku nebija neviena.) Tā tā lieta aizgāja, tomēr joprojām mani klienti pārsvarā ir vīrieši. Viņu frizēšana notiek ātrāk. Patiesībā viss atkarīgs no tā, cik ilgi katrs vēlas sēdēt krēslā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv