Vislielākā nozīme ir attieksmei

Daudz vairāk pamana un ziņo

I. Luikas pārraudzībā šobrīd ir Vidzemes reģiona teritorijas piesārņojošo darbību objekti un dabas resursu ieguve un to izmantošana. Inspektore stāsta, ka cilvēki kļūst arvien zinošāki par vides aizsardzības jautājumiem, sabiedrībai ir pieejama informācija, par vides jautājumiem arvien vairāk runā un raksta medijos. Viņa secina arī, ka apzinīgāka kļūst cilvēku attieksme pret vidi un vides aizsardzības jautājumiem – saskata pārkāpumus pret vidi, cilvēki kļuvuši acīgāki, zinošāki, arvien vairāk par pārkāpumiem ziņo, gan zvanot uz VVD, gan sūtot informāciju elektroniski, kā arī izmantojot “Vides SOS” lietotni. Galvenokārt tiekot saņemtas sūdzības par atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, vides piesārņojumu, nelikumīgu dabas resursu ieguvi un izmantošanu, kā arī par zvejas un makšķerēšanas noteikumu pārkāpumiem.

Inspektore novērojusi, ka kopš dzērienu pudeļu depozīta ieviešanas plastmasas un stikla pudeles vairs tik daudz dabā nemētājas. Diemžēl pilnībā visu radīto pārtikas iepakojumu nevar atšķirot un daļa iepakojuma nonāk pie sadzīves atkritumiem. Ar šo jautājumu mums Latvijā vajadzētu strādāt vairāk.

Šķirot jābūt viegli

“Šķiet, ka pilsētā ir lielākas iespējas šķirot atkritumus, jo dzīvesvietai tuvumā daudz plašāk izvietoti atbilstoši konteineri, kur nogādāt mājsaimniecībā sašķirotos atkritumus. Lauku pagastos šķiroto atkritumu konteineri ir izvietoti ciemata centrā, tāpēc lauku viensētās dzīvojošajiem sašķirotie atkritumi vēl ir jānogādā līdz konteineriem, kas ir citādi nekā pilsētā, kur šķiroto atkritumu konteineri daudzdzīvokļu māju mikrorajonos ir novietoti turpat netālu,” I. Luika ieskicē, kāpēc, iespējams, atšķiras laukos un pilsētā dzīvojošo attieksme pret atkritumu šķirošanu. Tomēr inspektore uzskata, ka lielākā nozīme ir katra personīgajai attieksmei. “Tāpat kā daudzi, arī es šķiroju atkritumus, esmu pie tā jau pieradusi, tā ir iespēja samazināt izmaksas par nešķiroto atkritumu nodošanu atkritumu apsaimniekotājam un šķirotajiem atkritumiem tapt izmantotiem otrreiz materiālu un produktu ražošanā. Tomēr savā darbā joprojām saskaramies ar izgāztiem atkritumiem mežā, atkritumu dedzināšanu, arī aprakšanu. Joprojām var uziet veco “kultūrslāni” ar atkritumiem (bedres piebērtas ar stikla un plastmasas pudelēm, metāla konservu kārbām un citiem sadzīves atkritumiem). Taču šobrīd mājsaimniecības gan pilsētās, gan laukos ir iesaistījušās atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, noslēgti līgumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un ir nolikti atkritumu konteineri, ko apsaimniekotāji pēc izstrādātā grafika regulāri izved. Katrai pašvaldībai ir saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, īpašniekam vai īpašuma nomniekam ir pienākums rūpēties par radīto atkritumu apsaimniekošanu. Tomēr pārbaudēs nākas konstatēt, ka dažkārt, lai arī līgums ir noslēgts, atkritumu izvešana nav veikta vai arī līgums ir noslēgts tikai īsi pirms VVD inspektora pārbaudes. Joprojām ir gadījumi, kad mums stāsta, ka sadzīves atkritumi saimniecībā neveidojas. Vēl joprojām nākas sastapties ar to, ka atkritumus sadedzina ugunskuros. Arī lauksaimniecības uzņēmumi grēko ar šo, un VVD ik pa laikam saņem sūdzības,” inspektore pastāsta. Viņa atgādina, ka, sadedzinot atkritumus, gaisā izdalās daudz dažādu vielu: oglekļa oksīds, sēra un slāpekļa oksīdi, kas rada ietekmi uz gaisa kvalitāti, kā arī, sadedzinot atkritumus, gaisā nonāk toksiskas un kancerogēnas vielas, kas rada ietekmi uz dzīvajiem organismiem un cilvēka veselību.

“Taču kopumā situācija uzlabojas, cilvēki kļūst apzinīgāki, izglītotāki. Gan privātmājās pilsētās un ciematos, gan arī lauku viensētās radītos bioloģiski noārdāmos atkritumus kompostē. Ir uzstādītas speciālas rūpnieciski ražotas kastes kompostēšanai, vai arī ir ierīkota kompostēšanas vieta, kur nonāk bioloģiskie kompostējamie atkritumi no dārza un arī no virtuves (piemēram, mizas),” secina I. Luika.

Nezināšana nav attaisnojums

Blīvāk apdzīvotās vietās, kur ir lielāka attīstība un izvietotas ražotnes, piesārņojums rodas galvenokārt no ražošanas uzņēmumiem, lauku apvidū – no lauksaimniecības. Protams, ir bioloģiskās saimniecības, un to saimniekošana ir videi draudzīgāka.

I. Luika uzsver: “Lopkopības saimniecībām, kurās tiek turēti desmit un vairāk dzīvnieku (īpaši jutīgajās teritorijās pieci un vairāk dzīvnieku) jābūt izbūvētām prasībām atbilstošām mēslu krātuvēm. Šī prasība ir spēkā jau desmit gadus. Kūtsmēslus uzglabājot un apsaimniekojot atbilstošā veidā, tiek novērsts ūdens piesārņojums, kas rodas, ja šķidrumi, kas satur kūtsmēslus, izplūst un iesūcas pazemes un virszemes ūdeņos. Samazinās ūdeņu piesārņojums, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti. Samazinās amonjaka emisijas, samazinās emisiju radošās virsmas, tādējādi samazinās arī nepatīkamās smakas, samazinās slāpekļa un fosfora savienojumu noplūdes.”

Tāpat inspektore atgādina, ka VVD ir izstrādāta lauksaimniecības objektu kontroles programma 2021.–2027. gadam, kuru īstenojot katru gadu apseko noteiktu skaitu lauksaimniecības uzņēmumu. Plānots, ka līdz 2027. gadam būs apsekotas visas lopkopības saimniecības, kuras VVD ir reģistrējušas C kategorijas piesārņojošo darbību.

“Sākoties pavasarim, biežāk VVD ienāk sūdzības par neatbilstošu kūtsmēslu uzglabāšanu, kā dēļ kūtsmēslu radītais piesārņojums nonāk tuvējā ūdenstecē vai ūdenstilpē. Arī par nepareizi ierīkotām lopu dzirdināšanas vietām tieši upē vai ezerā saņemam “Vides SOS” ziņojumus, tiesa, šādu gadījumu nav daudz. Bieži vien cilvēki neaizdomājas par savu rīcību un tās ietekmi, arī neiedziļinās normatīvo aktu prasībās. Aizbraucot pārbaudē, konstatējot situāciju un izrunājot to ar saimniecību, radam izpratni par prasībām, kuras jāievēro. Bet ir gadījumi, kad konstatējam rupjus pārkāpumus, tad atbildīgā persona tiek saukta pie administratīvās atbildības,” inspektore pastāsta.

Tie, kas grib attīstīties, tiek galā

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) biroji regulāri rīko seminārus, kur var saņemt aktuālo informāciju par vides aizsardzības prasībām lauksaimniecības uzņēmumiem, galvenokārt piena un gaļas lopu saimniecībām. Tur var dzirdēt ne vien inspektoru izklāstītās prasības, bet arī pieredzes stāstus ar labajiem piemēriem.

“Vairums lauku saimniecību vides prasības zina, arī savā starpā lauksaimnieki tās pārrunā, un mēs, inspektori, arī redzam uzlabojumus, mainās attieksme, domāšana, bet, kā jau visās jomās, ir arī izņēmumi. Protams, lai attīstītos, nepieciešami finanšu līdzekļi, mēslu krātuves izbūve nav lēta. Lielās saimniecības vairāk piedomā pie darba procesa uzlabošanas vai modernizēšanas, pat automatizēšanas. Jaunajās lopu novietnēs, kur ir liels lopu skaits, ir uzstādīti roboti. Taču, ja salīdzina ar valstīm, kur ir lielāks iedzīvotāju skaits, intensīvāka ražošana, intensīvāka lauksaimniecība, tad Latvija tomēr ir zaļa,” pārdomās dalās I. Luika. Viņasprāt, arī Latvijā ir jāraugās, lai nepasliktinātu vides kvalitāti. Jebkura ražošanas darbība nepaliek bez izmaiņām, taču, piesaistot ES finansējuma atbalstu, daudz kas ir sakārtots. Piemēram, piena pārstrādes uzņēmumiem ir uzstādītas ražošanas notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtas un attīrīšanas iekārtas, savukārt notekūdeņu dūņas no šīm iekārtām izmanto kā izejvielu biogāzes stacijās.

Foto: “Ir jau panākts krietns solis uz priekšu saimnieku domāšanas un attieksmes izmaiņā,” uzskata VVD pārstāve Ilze Luika.

Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.