Visādi iet, bet jauku momentu ir vairāk

Rūjienas puses uzņēmējam Zintim Leskam kopš «Purmaļu kūpinājumu» ražošanas sākuma pagājis gads. Jaunpienācējiem šajā jomā nav viegli, bet uzcītīgs darbs ir vainagojies ar viņam oktobra beigās piešķirto preču zīmi «Radīts Valmieras novadā», tādējādi apliecinot, ka viņa saražotajai produkcijai ne tikai pašvaldība dod kvalitātes garantiju, bet tā ir arī pelnīta atzinība par godprātīgu attieksmi pret darbu un pircējiem un pamudinājums turpināt darboties tikpat labi.

Pēc preču zīmes saņemšanas Purmaļos tapuši jau atkal jauni zīmola produkti – skābā krējuma sviests un kūpināts siers, un vēl realizējamu ieceru pietiek gan tuvākai, gan mazliet tālākai nākotnei.

***

No kurienes tu esi?

Esmu no Ipiķiem. Skolā gāju Rūjienā, pēc tam Virķēnos, Jāņmuižā, Smiltenē. Gribēju Valmieras tehnikumā mācīties par pavāru, man patika ēdienu gatavot jau bērnībā, bet netiku, jo ķīmijā bija trijnieks.

Ko pēc tam, kad izskolojies?

Darbs Rīgā, sākumā būvmateriālu veikalā, tad Salaspils botāniskajā dārzā par traktoristu, pēc tam par tehnisko vadītāju un tad 12 gadus Rumbulā būvmateriālu rūpnīcā.

Kad izlēmi atgriezties dzimtajā pusē?

Kad piedzima puika. Es negribēju, ka bērnam jāaug Rīgā. Pametu savu ražošanas vadītāja amatu un 2017. gadā atbraucu uz Rūjienu. Paspēju pastrādāt «Rūjienas saldējumā» par noliktavas pārzini, esmu arī strādājis pie saldējuma vārīšanas, «Kunturos» par pārdevēju autoveikalā un Valmiermuižas alus darītavā. Biju iedomājies, ka dzīvesvietu atrast būs vieglāk. Paveicās un uzradās «Purmaļu» mājas Jeru pagastā.

Sanāk, ka esi atgriezies pie tā, kas tev interesēja jau bērnībā, bet kāpēc tieši kūpinājumi?

Tāpēc, ka man gribējās garšīgu desu, kurai sastāvdaļu saraksts nav avīžlapas garumā. Pavasarī sāku ar to ņemties un sākumā tikai savai ģimenei. Nopirku mazo desu špricīti, gaļu, zarnas un eksperimentēju. Sākumā kūpinātavas man nebija, atradu kādu, kurš nokūpinātu tos pāris līkumus. Maniem vecākiem bija maza kūpinātava, un es izdomāju nokūpināt arī gaļu. Tā tas sākās. Tika radiem, draugiem, kā jau daudzi to mājas kārtībā dara. Vispirms tie bija daži desmiti kilogramu. Bija jau izlemts sākt mājražošanu un iesniegti dokumenti darbības reģistrēšanai, kad kāds mūs pasteidzās nosūdzēt PVD. Pēc tam darbojos kā mājražotājs un pārdevu kūpinājumus Rūjienas tirgū. Tagad esam Valmierā, Cēsīs un lielajos tirgos, lēnām pošamies uz Rīgu.

Vai ražošanas apstākļi nav kļuvuši par šauru?

Ir. Darbojas divas kūpinātavas un trešā ir procesā. Ir nopirkts konteiners kā atsevišķa virtuve ar ledusskapi. «Sadales tīkli» par trīs fāžu pieslēgumu grib uzreiz pusotru tūkstoti, tāpēc pagaidām tas nedaudz iepauzējies.

Kur ņem gaļu kūpinājumiem?

Pērku no vairumniekiem tik, cik pietiek nedēļai, uzreiz iesālu. Vajadzētu iepirkt vairāk, lai cenu svārstības tik daudz nesistu pa kabatu. Iepērku konkrētus produktus. Veselu cūku pirkšu tad, kad varēšu to pārstrādāt bez atlikuma līdz pēdējam kaulam.

Kāds ir tavu kūpinājumu piedāvājums?

Pāri par 20 veidu, piemēram, kūpināts cauraudzis, karbonāde, šķiņķis, kūpināti vistu spārni, astītes, kūpinātas desas, asinsdesas, pastēte, aukstā gaļa, sālīts speķis, viltotais zaķis. Tad vēl ir kūpināts svaigais siers ar ķiplokiem, ar čili, ar garšvielu maisījumu, ar sāli. Ik pa laikam kūpinu zivis. Ir arī dārzeņi, man ir PVD atļauja darboties ar dārzeņiem, zivīm, gaļu un pienu. Ir vēl kūpinātie sieri. Pienu iepērku no Naukšēnu saimniecības «Tiltgaļi». Jaunākais veikums ir skābā krējuma sviests un krēmsiers ar ķiplokiem, čili, sāli, mārrutkiem un citronpipariem.

Kas cilvēkiem garšo visvairāk? Ko pērk visbiežāk?

Cauraudzi, protams. Tā ir gaļu gaļa, to arī kūpinu visvairāk. Ja tirgū cauraudzis beidzas, tad principā var braukt mājās.

Vai tu viens pats darbojies?

Ir palīgs. Strādājam trijatā.

Vai receptes izdomā pats?

Man palīdz draudzene Sanda. Receptēs neizmantojam garšas pastiprinātājus, fosfātus un tamlīdzīgas lietas.

Vai kvalitātes kontrole jūs apciemo?

Jā, gan mājās, gan tirgošanas vietās dažādās specifikācijās, bet mums arī pašiem mājās ir jātaisa produktiem analīzes un tās jānosūta. Es, piemēram, gribu krēmsieram noskaidrot termiņu un paredzu, ka tas būs trīs nedēļas, tad sūtu uz laboratoriju, viņi notur trīs nedēļas, uztaisa analīzes un tad redz – der vai neder. Ja neder, tad nosakām citu termiņu un taisām pārbaudes atkārtoti. Tādā veidā noskaidro produkta derīguma termiņu.

Vai vari visu paspēt?

Strādāju tā, lai naktī varu gulēt. Tagad gan, kad nāk Ziemassvētki, darba ir vairāk.

Tev patīk tas, ko dari?

Jā, prieks strādāt!

Vai tava produkcija ir dārga?

Manā skatījumā – lēta. Mans mērķis bija dot cilvēkam labu produktu par pieņemamu cenu un tā, lai man arī mazliet kaut kas paliek, taču sākumā efekts bija tieši pretējs – to nepirka, jo cilvēkiem likās, ka tik lēta gaļa nevar būt laba. Dārgi vai lēti, tas jau katram atšķirīgi un atkarīgs no katra paša budžeta.

Tirgū cenas kopumā ir augstas.

Manā skatījumā – bieži vien pārāk augstas, bet tas ir katra pārdevēja ziņā.

Kaut ko saražot ir tā vieglākā uzdevuma daļa, bet pārdot – jau pavisam cita.

Jā, pārdot ir visgrūtāk. Gadu darbojoties, esmu šo to iemācījies.

Pircēji nemaz nenojauš, kādas kaislības bieži vien norit starp tirgotājiem. Ir dzirdēti gandrīz neticami stāsti, ar kādām metodēm konkurenti apkaro cits citu.

Jā, tā ir, nežēlīgi, savā ziņā tā bija vilšanās, un īpaši jaunpienācējiem nav viegli. Neviens negrib konkurentus, sevišķi, ja cena krietni zemāka. Ir bijis, kad tirgū uzdodas par mums. Man patīk, kā pārdevējus izkārto Kocēnu un Valmieras lielajos tirgos.

Pircējus pievilina tavas kūpinātas gaļas smarža, nekas daudz nav jādara.

Jā, mūsu kūpinājumi smaržo jau no attāluma. To daudzi ir teikuši. Es kūpinu pa vecam, tradicionāli – ar malku un bez elektrības, mākslīgiem dūmiem un aromatizētājiem. Daudz atkarīgs no laikapstākļiem – jo mitrāks laiks, jo tumšāka gaļa. Gada laikā daudz esmu iemācījies, un mums ir jau savi klienti. Nu, kad iestājies vēss laiks, gaļas tirgošanai tas ir pats labākais, vasarās tirgoju retāk, jo man pagaidām nav specializēta transporta, ar ko gaļu pārvadāt. Gaļu atdzesējam un transportējam termokastēs.

Kādi ir tuvākie biznesa plāni?

Noteikti tiks radīti jauni produkti, vairāk eksperimentēsim ar sieriem. Bet vispār es nesūdzos. Man ir brīvs režīms, un pats lielākais mērķis, kāpēc uzsāku savu biznesu, bija, lai varētu izvadāt bērnus uz skolu un dārziņu, lai nav jāatprasās no darba. To es esmu sasniedzis un varu bērnus aizvest un atvest, kad vajag.

Kā izdomāji vēl ar piena produktiem ņemties?

Es gribēju gatavot sviestu. Veikalā tas kļūst ļoti dārgs. Man gan sanāk vēl dārgāks, bet tas ir manējais. Mēs taisām sviestu no skābā krējuma, bet sviests no tā nav skābs, kā varētu domāt. Sanāca garšīgs. Pāri palika vājpiens. Draudzene izdomāja pagatavot krēmsieru, sanāca ļoti labi. Sviests un krēmsiers ir mūsu jaunākie produkti. Vēl ir dažas ieceres, ko izmēģināsim.

Gada laikā izaugsme ir acīmredzama?

Jā, sākām pirms gada novembra beigās, decembra sākumā un pārdevām pāris kilogramu gaļas, kādu desas līkumu, divas trīs kastītes aukstās gaļas. Tagad uz lielajiem tirgiem braucam ar diezgan pasmagu kravu.

Kad iegādājies gaļu kūpināšanai, kā vari būt drošs, ka tā ir laba?

Uzcepu gabaliņu uz pannas un pagaršoju. Novērtēju vizuāli. Visbiežāk izmantojam vietējo gaļu vai ziemeļu kaimiņu piedāvājumu.

Kādi ir tālākas nākotnes plāni?

Nākotnē gribētos vairāk dārzeņu, ko pārdot svaigus un konservētus. Mums ir pushektārs zemes. Tur var uzcelt trīs vai četras lielās siltumnīcas. Gribētos arī vairāk žāvēt zivis, bet vajadzīga lielāka žāvētava, tā vēl ir procesā. Vēlos arī pievērsties aukstai kūpināšanai.

Vai no Oleru mežiem nenāk lāči mājās?

Nāk! Pagājšvasar mežmalā iznāca lācis apskatīties, kas notiek. Viņu arī pievilina gaļas smarža. Lūši dzīvo, lapsas, bet stirnu vairs nav. Pirms tam bija – no rīta atver logu, un tur Bembijs ēd ābolus. Arī vilki ir bijuši. Ziemā interesanti skatīties, kā lapsas medī peles, izpildot lēcienus sniega kupenā.

Kad esi kārtīgi pastrādājis, kā tu atpūties?

Ziemā braukšu makšķerēt uz Cepšu ezeru. Svētdienās aizbraucam ar bērniem uz Akvaparku vai divatā kaut kur atpūsties. Ik pa laikam noīrējam pirts kublu, kovida laikā uzcēlām tā saukto čigānu pirti, un ir ļoti labi, nekāda vaina. Kurš pamēģinājis, ir sajūsmā.

Vai ir kādi interesanti piedzīvojumi ar pircējiem?

Igauņi ir vienreizēji! Igaunis atnāk, nopērk, un, ja garšo, viņš atved vēl piecus citus. Apē tas bija ļoti izteikti. Bijām Moizē nupat, kur ir ap 600 iedzīvotāju. Igauņi ļoti novērtē mūsu produkciju. Dažs nāk vienā tirgus dienā pirkt pa divi un trim reizēm. Visādi iet, bet foršu momentu ir vairāk.

Kur vēl pārdod savus kūpinājumus?

Reko tirdziņā ceturtdienās Valmierā, vēl tirgū Rūjienā, Cēsīs un lielajos tirgos, kad tos izsludina – Smiltenē, Alūksnē, Valmierā. Ne visur var tikt, ir reizes, kad atsaka. Tagad vēsā laikā sūtu gaļu arī uz pakomātiem, vakuumā iepakotu. Mani kūpinājumi ir vesti uz Norvēģiju, Islandi, Šveici, Zviedriju, Austriju, Īriju, Angliju, kad radinieki pērk gaļu, ko sūtīt vai vest savējiem. Var man zvanīt, var paši braukt pakaļ vai es varu pievest klāt. Viss ir runājams.

ZINTIS LESKA.

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007