Viņi vienkārši atnāk...

Kā minkas sagaidīja, vai nebija dusmīgi par jūsu prombūtni?

Mūsu kaķi pārsvarā dzīvojas pa āru, mājās parasti pārnāk tikai uz nakti. Man liekas, ka viņi saimnieku neilgu prombūtni nepārdzīvo, bet, ja aizbraucam uz nedēļu vai divām, tad gan vismaz uz kādu laiku kļūst atturīgi, uzmet lūpu.

Man jau bērnībā kaķi patikuši, taču dzīvojām dzīvoklī. Tolaik nebija ne tādas dzīvnieku pārtikas, ne smilšu, un vecāki vienmēr teica: kaķīti ne. Ar brāli vairākus tomēr atstiepām mājās, taču paturēt nevarējām — vakarā mums lika tos nest laukā.

Kad pēc studijām abi ar vīru tikām pie savas mājas, savu sapni varēju īstenot, un pirmais, ko izdarījām, — iegādājāmies kaķi. Sākumā bija viens, tad vēl uzradās kaķenīte. Kad apbērnojās, vienu no viņas četriem kaķēniem atstājām māmiņai par prieku. Tad pieklīda vēl kāds. Patiesībā mums vienmēr bijuši trīs vai četri kaķi. Mūsējie, ja tā drīkst teikt, jeb pašu paņemtie bija tikai pirmie, pārējie vienkārši atnākuši. Un, tikko kāds aizgāja uz labākiem medību laukiem, nākamais jau pagalmā. Vai nu viņi ar kaut kādu septīto prātu saprot, ka šīs ir mājas, kur var nākt, ka te būs labi, bet pēkšņi un mērķtiecīgi uzrodas. Sēž pie durvīm un gaida. Te arī citi vēl apgrozās — visi tiek pabaroti. Liekas gan, ka tiem ir saimnieki.

Arī vīram pret šiem dzīvniekiem ir pozitīva attieksme. Viņam jau pie vecāsmātes un vecātēva, kā arī Rīgas dzīvoklī bijuši kaķi. Tāpat mani dēli — tiklīdz aizgāja savā dzīvē, iegādājās pa kaķim. Suņi mums nav bijuši, jo tie ļoti piesaista pie mājas, prasa vairāk uzmanības. Kaķis pats pa vaļēju logu aiziet un atnāk, svētdienās ļauj ilgāk pagulēt.

SANDRA ar Sisiju no melnās frakcijas un runātīgo Mauriku. Foto no personiskā arhīva