Vērša jaudīgā sirds

«Kad cilvēki atbrauc, atbrauc mūsu bērnu draugi, atbrauc rīdzinieki, viņi saka, ka neko par Vērsi nebija dzirdējuši, bet jūtoties šeit kā Dieva ausī, kā tādā paradīzes stūrīti,» saka VASILINA SERMA. Viņa Vērsi par savējo sauc jau 37 gadus, kad atbraukusi uz kolhoza darbiem no Aizkarpatiem. Bietes ravējusi, novākusi. un tad viņu noskatījis vietējais Dainis. DAINIS SERMA ir Vērša iedzimtais, kas zina, ka kolhoza laikā te dzīve pat mutuļojusi, ka ne Ramatā, ne Virķēnos nav bijis pat prātā runāt par iedzīvotāju trūkumu. Arī Talcī dzīve kūsājusi un Kundziņu galā. Tās visas ir apdzīvotas vietas, kādreiz spēcīgi ciemi tuvu Igaunijas robežai. No Ramatas līdz robežai tikai pieci kilometri, no Vērša deviņi.

Šajā stāstā vēl sava un pamatīga vieta arī OLGAI. Viņa ne pa kam nevēlas runāt ar avīžniekiem, tāpēc pat uzvārdu neuzzinām, bet tomēr vārds pa vārdam, solis pa solim, un saprotam, cik aizrautīga ir Olga no «Ilgām». Viņa dzīvo pašā Vērša centrā Līvānu tipa mājā un pašlaik ir centra māju lielākās saimniecības turētāja. «Kādreiz mums bija daudz govju. No piena naudas dzīvojām, bet laiki mainījās, man veselība sašķobījās, un atstājām vienu slaucamu govi, trīs, četrus bullēnus vēl sezonā izaudzēju. Jā, cūkas mums ir, pašiem sava gaļa un vistas. Daudz, jo man patīk putni,» smejas Olga, darbīga ukrainiete. Mīlestības dēļ palikusi Latvijā un ar prieku dzīvo šajos dziļajos laukos.

Šie cilvēki un vēl daži izveidojuši whatsap grupu «Vērša aktīvisti» un dzīvo tā, lai varētu ar lepnumu stāstīt, cik tas Vērsis nevis panīcis, bet jaudīgs.

«Vaļasprieks» dāvina garšu prieku

Vasilina kādreiz strādājusi Vērša veikalā. Kad tas likvidēts, vajadzējis domāt, ko tālāk. Vasilina stāsta, ka rakstījusi CV, lai tiktu darbā Mazsalacas topiņā, bet neesot pieņemta, gados jaunākas pārdevējas laikam šķitušas labākas.

«Tagad es priecājos, ka netiku, goda vārds! Laukos ir ļoti svarīgi, lai būtu darbs, un teikšu godīgi, ka uzņēmīgākie to arī atrod. Visgrūtāk ir, ja nav sava transporta, to, ka no Vērša tiek uz pilsētu, bet netiek atpakaļ, pilsētniekam nesaprast. Mums meitiņa dzīvo Valmierā, es no rīta labi varu ar sabiedrisko aizbraukt līdz pilsētai, pirms astoņiem jau esmu pie kino, bet kā lai tiek atpakaļ? Pēcpusdienā, vakarā pēc darba uz Vērsi autobusa nav, un nav arī tā, ka ērti varētu aizbraukt līdz Rūjienai un tad tos 15 kilometrus līdz mūsmājām,» pierobežas dzīves skaudro pusi iezīmēja Vasilina, bet turpmāk viņa runās par labo, kas noticis: toreiz, darbu zaudējusi, viņa kopā ar Daini izveidojusi ģimenes uzņēmumu «Vaļasprieks». Vasilinai kā kārtīgai ukrainietei vienmēr paticis ēdienu gatavot, un tagad jau gadus trīs četrus viņa gatavo boršču, soļanku, gaļas plates, kāpostu tīteņus, vareņikus un pompačkas, kā arī kūkas un plātsmaizes pēc pasūtījuma.

«To pašu Vērša veikalu privatizējām, un, realizējot projektus, saņemot līdzfinansējumu, esam labi tikuši uz kājām,» saka Dainis, bet Vasilinai jau ir lieli plāni, ka reiz tik vienkāršajā Vērša lauku veikaliņā būs arī svinību zāle, būs iespēja cilvēku sanākšanai svētkos. Vasarā blakus ir Daiņa rūpīgi sakopta zaļā zona, tur vietas dažām svētku nojumēm arī gana.

«Mēs dzīvojam daudzdzīvokļu mājā – vairs tikai divas ģimenes. Līvānu mājas visas ir apdzīvotas. Nē, nav galīgi tā, ka viss izmiris. No mums pašiem vien atkarīgs, kas te notiek un notiks,» saka Vasilina, kas atceras, ka strādā arī Ramatā par apkopēju un sētnieci pie kādreizējās vietējās administrācijas ēkas, kas tagad tukša. Ramatā vēl ir bērnudāzra grupiņas, ir bibliotēka, veikals un kultūras centrs. Tas ļoti svarīgi arī Vasilinai, Dainim un Olgai, jo divreiz nedēļā viņi kopā spēlē teātri.

Laiks kūtij un skatuvei

Mēs pievēršam uzmanību, ka mūsu stāsta varoņi dzīvo pierobežā, bet viņi paši to atceras daudz retāk. Kādreiz latvieši braukuši iepirkties uz tuvējo Kilingi-Nemmi, tagad biežāk igauņi ieslīd Ramatā, Vērsī, Mazsalacā un Rūjienā. Viņi meklē, ko nopirkt lētāk.

Olga strādā Ramatas veikalā, viņa labi zina, kas vajadzīgs iebraucējiem, kas savējiem. Olga tāpat zina, ka pavisam attālajos laukos cilvēki ļoti gaida autoveikalu, kas četrreiz nedēļā, braucot dažādus maršrutus, piegādā nepieciešamo, bet par veikala lietām Olga plašāk nerunā. Viņa ir darba ņēmēja, un likumsakarīgi, ka jautājumi par uzņēmējdarbību jāuzdod tirdzniecības vietas saimniekiem, bet par savām «Ilgām» Olga aizrunājas labprāt. Lauki, lopi, saimniecība ir viņas dzīve, pie tās arī pierasts. «Es jums parādīšu, kā vanadziņš grib vistas zagt,» saka Olga un skatās telefonā. Saimniecībā uzstādītas novērošanas kameras, un Olga joko, ka var apskatīt gan vai vīrs izgājis darbos, gan vai nav kāda apdraudējuma. Vanadziņš uz sētas pavisam tuvu mājas logam, bet vistu iežogojumā nav. «Sirds mierīga! Tas putnēns jau arī vēl mazs, bet cāļus var aiznest,» nospriež Olga un stāsta, ka laukos nemaz dzīve nav slikta, vien jāgrib domāt, rosīties un strādāt.

«Pie govs ir pierasts. Vīrs saka, ka nav slims, un pienu nemaz nedzer,» atkal smaida Olga, bet viņai patīkot taisīt svaigo sieru bez ķimenēm, un buļļi, cūkas arī jāuztur, jāpadzirda.

«Govs mums pacietīga, gudra, slaukšanas laikā varu citus darbus apdarīt. Pati atnāk uz slaukšanu, kad noņemu aparātu, tad mierīgi atkal dodas ganībās. Un mēs tāpat, izdarām visu, kas dienā ieplānots, un varam būt apmierināti,» tā Olga, bet viņa nepastāsta, ka divreiz vakarā brauc uz Ramatas kultūras centru, lai spēlētu teātri. Vasilina un Dainis ir atklāti par savu aizraušanos, un afišās, kur bildes no dažādiem iestudējumiem, mēs pamanām arī Olgu atšķirīgās lomās. Arī viņa ir amatierteātra «Ramata» aktrise.

Saknes vējš tiešām neizplēš!

Tā, izrādās, ir patiesība ne tikai par liepājniekiem, bet arī par Vērša iedzimtajiem. Jāpiemin vēl Sigita, Dace un otra Dace no Vērša un Ramatas, un Rita, jo bez aktīvajiem ļaudīm Vērša jauda būtu cita.

Pirms pāris nedēļām, septembra beigās, Vērša centrā atklāta satikšanās un atpūtas vieta. Tur soliņi, fizokarpu dzīvžogs, sakopta teritorija, ugunskura vieta, bet pats galvenais, ka atklāšana notikusi ne ar sausām runām un lentes pārgriešanu, bet kopā sanākot ap 150 Vērsī dzimušajiem, augušajiem un pasaules ceļus gājušajiem.

«Atbrauca uz salidojumu kādreizējie paziņas, draugi. Atbrauca tie, kas šeit dzīvojuši, kopā ar bērniem un mazbērniem, un tovakar te nebija vietas, kur ābolam nokrist. Vecākie bērniem stāstīja, kur iets, kur būts, kur spēlējušies, iepirkušies, dzīvojuši un kas dzīvojis kaimiņos. Tagad ir āķis lūpā, visi jau gaida, ka arī nākamruden savējie kopā sanāks,» piedzīvotajā dalījās Vasilina, sakot, ka trīs lieli katli ar zupu izēsti.

«Paldies Ritai Gluhai, kas mūs te pamudina dalībai projektos, un paldies māksliniecei Dacei Liepai. Viņa tik brīnišķīgi visās aktivitātēs iesaista bērnus. Dace veido animācijas filmas, arī par Vērsi tāda tapusi, salidojumā lieli un mazi skatījās. Dace arī šeit iedzīvojas, nopirka īpašumu,» tā Vasilina, piekrītot, ka Vērša jaudīgā sirds ir cilvēki, kas nenolaiž rokas, iet un dara, un veido šos iedvesmojošos Latvijas lauku stāstus, Tādi tiek rakstīti arī dziļos laukos, pašā pierobežā. Ne tajā pierobežā, par kuru katru dienu skan ziņās, bet tajā, kur brāļi igauņi ir kaimiņos, bet attālums no novada centra liek rosīties, lai pašiem un citiem par paveikto un uzzināto ir gandarījums.

VIETA, kuru cilvēki saglabājuši un mainījuši. Reiz pagasta veikals, bet tagad Vasilinas un Daiņa ģimenes uzņēmums «Vaļasprieks», saglabājot izkārtnē arī Vērša vārdu. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007