Veloprieks
Šogad esmu kļuvusi par velosipēda īpašnieci un aizvien biežāk auto ērtības nomainu pret divriteni un mugursomu, ko ērti ielikt velo groziņā. Katram no pārvietošanās veidiem ir savas priekšrocības un savi mīnusi.
Līdz ar remontdarbiem, kas notiek redakcijas apkārtnē, ar mazāku transportlīdzekli – ričuku – ir vieglāk izmanevrēt pa pilsētu, uzšmaucot uz gājēju ietves, kā arī nav jālauza galva, kur atstāt auto. Sevi pieskaitu pie «ātrajiem braucējiem» un braucu pa ielas braucamo daļu, nevis gājēju celiņu. To daru, jo nepatīk nelīdzenais segums uz gājēju celiņiem, kad tas mijas ar iebrauktuvēm pie mājām, ir tāds uzsitiens uz katru no apmalēm. Lai gan biju diezgan skeptiska pret velo infrastruktūras nodrošinājumu Valmieras pilsētā, mans viedoklis ir ļoti mainījies, kopš pārvietojos pa ielas braucamo daļu līdzās ar automašīnām.
Vienmēr esmu domājusi, ka dzīvoju ļoti izdevīgā atrašanās vietā, un to šobrīd pierāda arī pārvietošanās ar velosipēdu, jo, izvēloties maršrutu līdz darbam, es braucu pa Tērbatas ielu, kas ir gana plata, velosipēdistam garām pieklājīgā attālumā var pabraukt auto, man nejūtot turbulenci vai bailes, ka tevi tūliņ apgāzīs, kas man ir bijušas, pārvietojoties uz Pārgauju.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv