Vēlas strādāt, nevis darboties
Cilvēkiem ar invaliditāti piedāvā dažādot ikdienu, piedaloties radošās nodarbēs. Daudzi saka, ka vēlētos nevis aizrauties ar lietām, apgūstot jaunas prasmes, bet būt pastāvīgi nodarbināti.
«Esmu centusies palīdzēt cilvēkiem ar invaliditātes grupu iekārtoties darbā. Pēdējais gadījums bija kāda apmēram 35 gadus veca sieviete. Darba devējs piedāvāja vakanci, viņa sazinājās, jau teica, lai nāk uz pārrunām, taču, kā uzzināja, ka sievietei ir otrā invaliditātes grupa, tā sākās atrunas: atzvanīšot, vēl pārplānošot, cik un kādus darbiniekus vajadzēšot. Tāda diemžēl ir pieredze Latvijā, arī Valmieras pusē,» sacīja Valmieras pilsētas invalīdu biedrības «Atspēriens» valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa. Viņa maijā bija viesojusies Gīterslo apriņķī Vācijā, tāpēc atļāvās teikt, ka pretstats, kā joprojām pie mums sabiedrība uztver cilvēku ar invaliditāti un kā uz viņa varēšanu raugās Vācijā, ir milzīgs.
«Tur par cilvēku ar fizisku invaliditāti, ratiņnieku iekļaušanu ikdienas dzīvē, manuprāt, pat vairs nerunā. Katrā gadījumā tā sarunās nebija apspriežamā invalīdu grupa, pārrunājām, kā atbalsta cilvēkus, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Pabiju ražotnē, ko vada gados jauns cilvēks, progresīvs uzņēmējs, kurš neredz nekādus šķēršļus nodarbināt cilvēkus ar nopietnu invaliditāti. Viņi katrs dara vienu konkrētu darbiņu, piemēram, cits liek skrūvīti, cits uzgriezni, tā bija logu ražotne. Darbus dara speciālistu uzraudzībā, un visiem tas ir izdevīgi: invalīds ir sabiedrībā, saņem regulāru darba samaksu, uzņēmējam, ja visu pareizi sapratu, ir atbalsts no valsts nodokļu jomā,» stāstīja Ilga Mauriņa un piebilda, ka grūti būtu iedomāties situāciju, ja Vācijā uz ielām kāds invalīdu pētītu kā zem lupas, atskatītos.