Vāverītes kuplastītes — Mazā Anša dzīvā uguns

«Kaut ko tādu vajadzēja, lai bērniem būtu ko apskatīt, un piecas pavisam maziņas pirms pāris gadiem atvedām no Mores privātā zooloģiskā dārza. Kādu mēnesi turējām mājās nelielā voljeriņā, ļāvām aklimatizēties, pie viena skatījāmies, ko īsti viņas ēd. Sākumā vāverītes ārā no būrīša nelīda, bet, kad iznāca un sāka draiskoties, ielaidām lielajā būrī,» stāsta «Mazā Anša» saimnieks VILNIS VAGARS, kurš, starp citu, gaidot jaunās iemītnieces, pats būdams ļoti labs meistars, arī šo vāverīšu ērto māju, tāpat kā daudz ko citu kompleksa teritorijā, uzbūvējis un bagātīgi aprīkojis — katrai kuplastītei savs būrītis, kur apmesties, un vietas arī pietiek, kur visām izlēkāties.

Cik te to vāverīšu ir?

Vajadzētu būt septiņām, bet, cik ir īstenībā, grūti teikt, jo ir arī sadzimušas. Ir gan puikas, gan meitenes.

Kādas tās kuplastītes ir?

Kustīgas. Kad viņas spēlējas, stundām varētu kā uz dzīvu uguni kamīnā skatīties. Skraida, lēkā, priecājas... Tomēr ikdienā nav tik jauki, kā izskatās. Arī te viss notiek kā dzīvē — pastāv zināma hierarhija un vārgākie cieš. Mums te ir viena rudā un viena pelēkā vāvere, abas pagājušajā gadā bija sajutušās kā barveži. Neviens neuzdrošinājās iet pie traukiem, kamēr šis pārītis nebija paēdis. Tagad gan kļuvušas tādas kā mierīgākas, bet iepriekš vienu mazo vāverēnu saplēsa, tas bija tāds vārgāks, un viņu arī nelaida paēst. Vēl vienu ķerstīja, līdz vāverīte nokrita zemē un sabojāja kājiņu. Vedām špricēt, pēc tam ilgi baidījās nākt no būrīša laukā, kamēr kāds vēl bija ārā. Noķēru, ieliku atsevišķā būrītī, bet, tā kā viņa netika pie ēšanas, kļuva pārāk vārga un diemžēl nomira.

Vai vāverītes saimniekus atpazīst?

Domāju, ka ne. Kad pirkām, mums teica, ka vajag ņemt maziņas, bužināt pa rokām, lai saprot, ka cilvēks neko pāri nedarīs. Bet viņas ir tik veiklas, ka nevar noķert un pamīļot.

Vai visas ir vienas šķirnes — skatos, ka ir gan rudākas, gan pelēkākas?

Skaitās viena šķirne — tās ir Kanādas vāveres.