Vasara būs daudz tukšāka

Tagad lekcijas notiek attālināti?

Jā, augstskolā izmantojam programmu Webex Cisco. Ir pasniedzēji, kuri bija darbojušies jau iepriekš tiešsaistē, un viņiem ļoti labi sanāk. Augst­skolai ir pieejamas vēl dažādas programmas, kas jau iepriekš bija viņu rīcībā. Līdz ar to, ka mēs, studenti, visi bijām klātienē, tās netika līdz galam izmantotas, vismaz ne tik daudz, kā gribētos, bet tagad ir tas brīdis, kad visas šīs programmas tiek izmantotas pilnā režīmā. Mēs tās testējam un pārbaudām, kas mums patīk un kas mums sanāk vieglāk un foršāk.

Vai tu vari padalīties, kā tava ikdiena šobrīd ir mainījusies ārkārtējā stāvokļa dēļ?

Principā, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokli un par visiem ierobežojumiem, mums ar ViA SA bija paredzēti ļoti daudzi pasākumi studentiem, kas bija jāīsteno šajos mēnešos, līdz semestra beigām. Tas bija sāpīgs trieciens, jo mēs bijām gatavi tajā pašā vakarā rīkot sporta spēles, un tad mums tika paziņots par šo ārkārtas stāvokli, un mēs diezgan operatīvi visu atcēlām. Diemžēl sanāk, ka tas viss tiek atcelts pavisam, vismaz šajā semestrī.

Līdztekus es strādāju arī teātrī. Teātris, protams, arī ir ciet, un sanāk, ka man ir tikai lekcijas. Mana ikdiena ir tāda, ka es varu vēlāk pamosties, atvērt datoru un ar kafijas krūzi klausīties lekcijas, pārtraukumā pabrokastot un turpināt lekcijas. Mēs kā ViA SA mēģinām veidot dažādus video un kaut ko domāt, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu studentiem nesajukt prātā. Dalāmies ar to, ko mēs darām. Tagad mums ir tāda akcija, ka mēs, katrs ViA SA biedrs, izveidojam savu video par to, ko darām ikdienā, un tad vēl ir tādi mazie pienākumi.

Esmu ārzemju brīvprātīgo mentore, tāpēc regulāri cenšos viņiem uzrakstīt, lai noskaidrotu, kā viņiem sokas, kādas ir viņu bailes par to, kas notiek. Tā kā šī situācija katru nedēļu un dienu attīstās un mainās, tad ir ļoti svarīgi parunāt arī ar viņiem un saprast. Piemēram, tagad es pabeidzu sēdi ar rektoru par aktualitātēm, kas notiek, kā notiek un kā viss mainās. Tagad komunikācija ar augstskolu ir vēl vairāk, jo viņi daļēji caur mums, ViA SA, cenšas uzzināt, kā jūtas studenti un kas ir tas, kas varbūt vēl ir nepieciešams. Augstskola ļoti nāk pretī.

Brīvprātīgie, kuriem esi mentore, izvēlējās palikt Latvijā, nevis atgriezties savā mājas zemē?

Jā, arī ļoti daudzi ārzemju studenti ir palikuši Latvijā. Viens no maniem brīvprātīgajiem tagad uz Lieldienām bija plānojis braukt mājās, bet ārkārtējās situācijas dēļ tas nav iespējams, taču viņam aviosabiedrība to visu kompensēja. Lielai daļai no viņiem projekts beidzas vasaras sākumā, jūnijā, tāpēc brīvprātīgie ļoti uztraucas par to, ka viņi netiks atpakaļ strādāt vai nu uz Rūjienas senioru mājas dienas centru, vai jauniešu centru. Brīvprātīgie vada aktivitātes jauniešiem un senioriem, un viņi satraucas par to, ka viņi netiks atpakaļ, nevarēs atvadīties, ka nevarēs viņus satikt, un tamlīdzīgi. Mazāk par to, ka viņi nav pie savām ģimenēm, jo viņi tāpat tur nebūtu bijuši. Mums Rūjienā šogad ir ļoti daudz brīvprātīgo: ir tie, kas strādāja bibliotēkā, divi – jauniešu centrā, viens ir mediju speciālists. Viņš rīkojas ar Facebook un Instagram kontiem. Divi strādāja Senioru mājas dienas centrā, nodrošinot viņiem dienas aktivitātes, ir viens, kas strādā Sociālās aprūpes centra «Lode» dienas centrā. 

Tagad viņi visi ir kopā. Būtībā dienas centrs ir slēgts apmeklētājiem, Senioru māja ir slēgta. Apmeklētāji savus radus var sasniegt caur video zvaniem. Senioru mājas brīvprātīgie aizsūtīja video sveicienu senioriem un speciāli izveidotu plakātu un saņēma arī sveicienus atpakaļ. Tagad visi ārzemju brīvprātīgie ir kopā un veido aktivitātes jauniešiem, dažādas darbnīcas, kur var uztaisīt kaut ko no otrreiz lietojamiem materiāliem, piemēram, no piena pakām izveidot konteinerus, kur turēt pildspalvas un zīmuļus uz galda. Katru dienu piedāvājums, ko viņi publicē, atšķiras un ir dažādām gaumēm. 

Kā tu šobrīd organizē darbu jauniešu centrā? Vai darba apjoms ir samazinājies ārkārtas stāvokļa dēļ?

Jauniešu centrs ir ciet, un aktivitātes, ko nodrošina brīvprātīgie, ir tas, kas šobrīd paredzēts jauniešiem. Jauniešu koordinatore Ketija Vintēna ir norādījusi savu telefona numuru. Viņa ir gatava runāt ar jauniešiem un palīdzēt šajā situācijā tiem, kuriem ir kaut kādas skumjas vai ir šī nedrošības sajūta par vispārējo stāvokli.  Es tagad gada projekta ietvaros aplūkoju tēmu par pasākuma izveidi par eko un ilgt­spēju multifunkcionālajā jauniešu iniciatīvu centrā, bet līdz ar to, ka ir ārkārtas situācija, pasākums klātienē nav iespējams. Tagad es domāju dažādus veidus, kā to apiet. Domāju ko līdzīgu, kā daudzi veido aktivitātes, piemēram, aplikācijā Endomondo ir jākrāj kilometri un tad saņem balviņu. Šobrīd kaut kā cenšos izveidot šo pasākuma kopu, lai tas būtu interesants un pieejams jauniešiem.

Arī man mācīties neklātienē «caur datoru» nav tas pats, kas mācīties klātienē. Manuprāt, ir grūtāk, tu esi pieradis pie vides, kurā mācies, bet tagad tu esi mājās un nav tik liela «pieslēgšanās» spēja. Tev ik pa laikam kaut kas atņem uzmanību, bet es domāju, ka mēs visi mācāmies no tā, kā mums ir tagad. Runāju ar tulci no Japānas. Arī viņiem sākas stingrāki drošības pasākumi. Rūjiena un Higašikava ir sadraudzības pilsētas, notiek ikgadējs foto festivāls, kurā piedalās arī Rūjiena. Šīs nedēļas laikā būtu jābūt skaidram, kas notiek ar šo festivālu. 

Pagaidām izskatās, ka vasara būs samērā mierīga, jo jauniešu centrā, esmu diezgan pārliecināta, starptautiskie projekti nenotiks, vismaz ne vasarā, bet par vietējām nometnēm ir jādomā. Tās parasti ir augustā, un jāskatās, kāda būs situācija. Tagad mēs  domājam par to, ka vasarā dosimies ārā un veidosim kaut kādas darbnīcas, kaut vai māju pagalmos tādus vienas dienas pasākumus, volejbola turnīrus un pārgājienus. Tas ir tas, kā mēs pagaidām redzam savu vasaru vismaz jauniešu centrā.

Kādi ir gan plusi, gan mīnusi, studējot attālināti?

Praktiski es pieceļos, ieslēdzu datoru un esmu lekcijā – tas, manuprāt, ir vienreizēji, jo es galīgi neesmu rīta cilvēks. Vēl ir tas, ka lekciju laikā ir vairāk praktisku darbiņu, jo, ja pasniedzēji lasa vienkārši lekciju, tā abpusējā saikne nav tik liela. Viņi redz, ka mēs klausāmies, mājam ar galvu vai komentējam, tāpēc vairāk ir tādi radoši darbi, kur jāizmanto dažādas pieejas, un tas man ļoti patīk. Sarežģītākais ir tas, ka ir grūti «pieslēgt» sevi tā, it kā tev nekā nebūtu apkārt, ka neesi mājās gultā, ka tev ir jāsaglabā tā sajūta, ka tas ir oficiāli. 

Mēs ar ViA SA arī ieskicējām studentiem to, ka paliec mājās nav sēdi mājās, jo caurām dienām sēdēt pie datora – tas nav veselīgi un tas nav labi nevienam. Tāpēc uzsveram, ka var iet ārā, pastaigāt pa takām, iziet pastaigā pa visu pilsētu vai izbraukt ar riteņiem, ka ir tomēr arī jākustas, ka pārmērīgi liela sēdēšana pie datora nav laba.

Kādas fiziskās aktivitātes izvēlies tu pati šobrīd?

Man ir ikrīta vingrinājumi, lai atbrīvotu muguru un būtu ērti sēdēt. Arī ik pa brīdim lekciju laikā tu drīksti izvingroties, pasniedzējs jau tevi neredz. Vari pavingrot, kamēr klausies. Es lasu grāmatas, kas varbūt nav fiziska aktivitāte, bet tas vairāk ir garīgajam mieram, lieku puzles. Tagad esmu super saviļņota, jo man beidzot ir atvestas skrituļslidas, tad es drīz parādīšos Valmieras ielās ar skrituļslidām. Un vēl ko es cenšos darīt bez tādām īsajām pastaigām – es cenšos iziet ārā arī uz garu pastaigu, kas ir aptuveni 15 kilometri. Tas ir tāds optimāls garums, pēc tam ir arī ļoti laba pašsajūta. Protams, vēl arī ir tās īsās pastaigas un tamlīdzīgi, un galvenais, ka cenšos izvairīties no veikaliem.

Tu esi no tiem, kas bieži ceļo?

Katru gadu vismaz divas reizes dodos uz ārzemēm. Tas diezgan bieži ir ar darbu saistītos jautājumos. Tās ir apmācības un projekti, kas ir ārvalstīs, un tad man sanāk aizbraukt uz šo valsti un padzīvot tur nedēļu. Šobrīd gan izskatās, ka tas nenotiks, jo visas apmācības, visi projekti būtībā ir atcelti vai pārcelti. Klausoties visapkārt, ir ļoti žēl, ka viena slimība tik daudz var ietekmēt gan cilvēkus, gan arī dažādas dzīves lietas.

Kādas sekas šis viss atstās uz tūrisma nozari?

Ar pasniedzēju Ilgvaru Ābolu pārrunājām to, ka tūrisma nozarē tiek prognozēti zaudējumi 80% apmērā. Arī augst­skolai visi projekti, kas ir sadarbībā ar ārvalstu augstskolām, šobrīd ir apstādināti. Manas kursa biedrenes ir ārzemēs, augstskola viņām maksā stipendiju, viņas mācās tieši tāpat kā mēs attālināti, bet jautājums par atgriešanos tiks risināts, kad līdz tam būsim tikuši.

Kā tev visvairāk pietrūkst no dzīves pirms ārkārtējā stāvokļa izsludināšanas?

Cilvēku, draugu, pasākumu. Es neapzinājos, cik ļoti visa kā dzīvē ir daudz. Man bija teātris, kur man bija draugu grupa. Ar viņiem gājām uz kafejnīcu un kino, apmeklējām izrādes. Ar draugiem aizgājām uz basketbolu. Tiešām, visi tie pasākumi, kur tu dodies ar draugu kompānijā pasēdēt visiem kopā, ir tas, kā pietrūkst visvairāk. Man pietrūkst sabiedrības, un par to visvairāk ir žēl, to, manuprāt, līdz galam nenovērtēju. Protams, tagad, skatoties uz vasaru, man arī žēl, ka neizdosies plāns par vienu nometnīti un vēl kāds iecerētais projektiņš. Es jau tagad jūtu, ka man pietrūks tās internacionālās vides, jo vasaras vienmēr bija piepildītas ar dažādu no ārvalstīm sabraukušu jaunu cilvēku un jaunas kultūras iepazīšanu, un tagad tas viss izskatās ļoti tukši.

VIKTORIJA PIELĀGOJAS APSTĀKĻIEM, bet viņai arī pietrūkst ikdienas tikšanās ar draugiem klātienē, tāpat viņa vērtē, ka šī vasara atšķirsies no iepriekšējām. Foto no personiskā arhīva