Uzņem dzīves piespēles
Kad lasa aktiera, režisora un pedagoga EDMUNDA FREIBERGA biogrāfiju, tur minēts Nacionālais teātris, radioteātris, televīzija, iestudējumi Operā un darbs Francijā. Jaunības gadi pieminēti mazāk. Bet četrus kā jaunais aktieris un režisors viņš strādājis Valmierā. Un pašlaik režisors ir atgriezies. Pēc 45 gadiem. Viņš iestudē Īva Žamiaka komēdiju «Uz Akapulko, kundze!».
Mēs runājamies režisora Oļģerta Krodera istabiņā. Viņam teātrī bija mājas, un arī jūs esat teicis, ka teātris ir jūsu Cīrulīši, ka esat laimīgs, jo dzīvē atradāt savu patieso ceļu.
Tā ir laime, ka mans radošais mūžs sākās Valmierā. Atmosfēra teātrī bija tik brīnišķīga: Kroders, Ķimele, Lūcis. Te bija ārkārtīgi lielas iespējas strādāt un spēlēt lielas lomas. Rīgā jaunam aktierim ne vienmēr tā paveicās. Atnācu un uzreiz ielecu lomā «Pazudušajā dēlā», tad Krodera «Hamlets», liela loma Gogoļa «Precībās». Bija ārkārtīgi daudz iespēju strādāt. Otrajā gadā, tādā pozitīvā vieglprātībā, Valmierā man atļāva režisēt. Es uztaisīju savu pirmo izrādi. Tā bija ungāru komēdija «Mosties un dziedi». Kāds brīnišķīgs nosaukums! Mosties un dziedi – atrodi prieku, kad pamosties. Ne vienmēr tas ir viegli. Darbs teātrī... Vari piedzīvot daudz sāpju, vilšanos, zaudējumu, bet tie gandarījuma brīži arī ir ļoti skaisti. Vai man bijusi idilliska un panākumiem bagāta radošā dzīve? Nē, gluži otrādi, man ir bijuši sāpīgi kritumi, vērtējumi.
Bet darba gan ir bijis stipri daudz.
Ir bijis tā – domāju, ka jāliek punkts, bet tad jūtu: radošais darbs tomēr ir ļoti aizraujošs! Ja teātrī strādā, esi radošs, tad tu nāc uz darbu ar interesi un nedomā: ai, kaut viss ātrāk beigtos, lai viss, un prom uz māju. Un tā dzīve man arī veidojās: lomas, iestudējumi, radio, televīzija, skolotājs, teātra mākslinieciskais vadītājs. Tā daudzus gadus pēc kārtas. Es visu šo laiku tādā labsirdīgā nozīmē dēvēju par brīvprātīgu cietumu. Īpaši, ja esi galvenais režisors, tad citādi nebūs: no rīta pirms desmitiem teātrī ieej, vakarā pēc izrādes, ko esi iestudējis vai pats arī spēlē, tad ap vienpadsmitiem vakarā no teātra izej. Tiec mājās, no rīta iekod auzu putru, nomazgā muti un skrien atkal. Tā ir pagājuši ļoti daudzi gadi, bet tagad es ievelku elpu. Es atteicos no pedagoģiskā darba, kaut tas ir ļoti interesants un aizraujošs, samazinu slodzi teātrī, bet šo un to studēju, spēlēju. Nevienam jau lomas nelūdzu, bet...
DARBS TEĀTRĪ... Vari piedzīvot daudz sāpju, vilšanos, zaudējumu, bet tie gandarījuma brīži arī ir ļoti skaisti, – tā pieredzējušais aktieris un režisors Edmunds Freibergs. Gata Priednieka-Melnača foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv