Uz jauniešu pleciem būs zemeslode

Arī Pasaules Meteoroloģijas organizācijas ziņojumos norādīts, ka tik ilgi, kamēr valstis turpinās emitēt siltumnīcefekta gāzes, temperatūra turpinās paaugstināties. Līdztekus tam okeāni kļūs siltāki un skābāki, ledus un ledāji jūrās turpinās kust, jūras līmenis turpinās celties un laika apstākļi kļūs ekstrēmāki.

Pārmaiņas redzamas gan Latvijā, gan citur pasaulē, apdraudot dzīvo dabu, lauksaimniecības ražas, veselu pilsētu un pat valstu pastāvēšanu.

«Planētai šobrīd klājas ļoti smagi – to skar gan klimata pārmaiņas, gan milzīgais piesārņojums, gan nesaimnieciska un vidi degradējoša cilvēku rīcība,» pauduši eksperti, pētnieki, kam vides jautājumi ir dienaskārtībā, un ne velti viens no pasaules lielākajiem un populārākajiem medijiem The Guardian ir mainījis terminoloģiju, runājot par aktualitātēm pasaulē, vārdu savienojumu «klimata pārmaiņas» aizvietojot ar «klimata krīze» un «globālo sasilšanu» nomainot uz «globālo uzkaršanu».

Latvijā daba mainās, ieilgst rudeņi un nav vairs īsta pavasara, un tomēr mums liekas, ka globālās pārmaiņas nav rokas stiepiena attālumā. Zinātāji nemierina. Kādreiz domāts, ka krasās pārmaiņas Latviju skars pēc 150 un 200 gadiem, bet pašlaik zināms, ka mūsu bērni to sajutīs savas dzīves laikā.

Saruna ar Latvijas Dabas fonda projektu vadītāju LAURU ZVINGULI. Laura iedziļinājusies dabas un klimata pārmaiņu mijiedarbībā.

Teicāt, ka pārmaiņas dabā var ieraudzīt un saklausīt. Vai minēsiet piemēru?

Lakstīgalas dzird daudz mazāk. Populācija dramatiski sarukusi, sarūkot bioloģiskajai daudzveidībai. Te nav cieša sakara ar klimata pārmaiņām, bet ar rūpniecisko saimniekošanu gan. Mums patīk visu uzrakt, uzart līdz maliņai, un šķiet, ka nesmuki ir krūmi, zaru kaudzes, bet putniem nav kur paslēpties. Putni, kukaiņi, dzīvnieki nespēj tik ātri pielāgoties pārmaiņām, jo viņi gadu simtus dzīvojuši ierastā kārtībā. Mūsu putniem liels mīnuss ir arī krasās un neprognozējamās laika apstākļu maiņas. Piemēram, pagājušajā vasarā pēkšņo lietavu, palu dēļ Latvijā noslīka ārkārtīgi daudz griežu, ķikutu mazuļu un vēl virkne, kas ligzdo uz zemes. Putniem grafiks ir ļoti stingrs: jāatlido, jāizperē olas, tad mazuļi dzimst, un noteiktā laikā tie jāizaudzina, jāpabaro, tad ātri jādodas prom. Agrāk par paliem Pededzes, Dvietes palienēs runāja pavasarī, bet tagad tās var applūst arī jūnijā un vēlā rudenī. Tās ir vistiešākās klimata pārmaiņu sekas, ka laika apstākļi zināmā mērā ir neprognozējami. Mums zūd izteiktā sezonalitāte. Mēs varam ainavā redzēt baltos gārņus. Viņi taču ir dienvidnieki! Kādreiz gārnim pie mums bija auksti gan pavasarī, gan rudenī, bet tagad tie ērti dzīvo līdz vēlam oktobrim, un viņu populācija strauji aug.

Konkrētai augu, dzīvnieku un putnu sugai mēs diemžēl palīdzēt nevaram. Neiecelsim taču griezi putnu būrī, lai tur ligzdo. Ko cilvēki situācijas labā var darīt?

Ja skatās uz klimata pārmaiņām, tad ir trīs nozares, kas tiek uzskatītas par energoresursu visietilpīgākajām: enerģētika, transports un lauksaimniecība. Lai saražotu lauksaimniecības produkciju, mums vajag ļoti daudz, sākot ar degvielu, ko lej traktoros, beidzot ar produkcijas pārstrādi, uzglabāšanu. Arī industriālajās fermās, kur audzē cūkas, liellopus, vistas un dzīvnieki visu mūžu pavada iekštelpās, ir jānodrošina atbilstoši apstākļi, un tas prasa ļoti lielus elektroenerģijas tēriņus.

Pieminēju Dvietes palieni, kas ir populāra laivotāju vidū. Ja viņi nezinātu, ka laivo pa pļavu, tad domātu, ka laiva slīd pa lielu ezeru, bet kādreiz tā bija reizi gadā, un cilvēki to zināja. Tagad šī «iespēja» atkārtojas vairākkārt un pēkšņi, un tu saproti, ka nevarēsi tur neko mainīt. Un tāpat jūtas iedzīvotāji valstīs, kas ir uz dienvidiem no mums. Viņi izjūt nevis mitrumu, bet ekstrēmu sausumu, karstumu, un šie karstuma viļņi arī ir pēkšņi, tie kļūst ilgāki. Mums daļa migrācijas jau tagad ir tāpēc, ka cilvēki vairs nevar dzīvot tur, kur dzīvojuši, jo gaisa temperatūra vasarās kāpj līdz 50, 60 grādiem, un nekas neaug, ūdens nav. Lai izdzīvotu, viņi dodas ziemeļu virzienā. Ja pašlaik vairāk runājam par kara un ekonomiskajiem bēgļiem, tad drīz jārēķinās ar bēgļiem, kas nonāks mūsu teritorijā klimata pārmaiņu dēļ. Nav runa tikai par Āfriku, bet par visu Vidusjūras reģionu.

Ja runājam par krasajām klimata pārmaiņām, tad tās neradās īsā laika periodā. Cik ilgi cilvēce kļūdās?

Tik precīzi nepateikšu, bet runa noteikti ir par vismaz 60, 70 gadiem. Pēc Otrā pasaules kara cilvēkiem gribējās dzīvot arvien labāk un visu darīt ar plašāku vērienu. Amerikā bija Amerikas sapnis, ko katrs piepildīja, Eiropā bija citi sapņi, ko katrs vēlējās izdarīt, un vajadzēja arvien vairāk, ātrāk. Kādreiz modes preču veikalos bija pavasara/rudens, vasaras sezona, ziemas sezona. Šobrīd populārākie zīmoli jaunus apģērbus izlaiž katrus trīs mēnešus. Kas notiek ar neizpirktajām precēm? Viss nonāk atkritumos.

Kā tādā plašā redzējumā sabiedrība var videi palīdzēt?

Sākot ar elementāru atkritumu šķirošanu un padomāt par to, ko un cik daudz mēs ēdam. Tas viss tiek ļoti pretrunīgi uztverts, bet mums vajadzētu samazināt gaļas patēriņu. Ja cilvēks ēd gaļu, tad mēs rekomendētu, lai izvēlas to bioloģiski audzēto, kur lopi ganās dabiskajā vidē, jo, lai saglabātu dabiskos zālājus, ir ļoti svarīgi, lai tie tiktu noganīti. No pārtikas būtu labi izvēlēties vietējo, nevis importēto pārtiku. Varbūt janvārī varam iztikt bez Spānijas tomātiem? Varbūt varam ēst pašu dārzos audzēto un konservēto? It kā sīkumi, un cilvēki saka, ka ar šo vienu sīkumu jau pasauli neizglābšu, bet, ja katrs viens no miljarda to darīs, tad miljards jau ir liels skaitlis.

Kas Latvijā jau aizvakar bija jāsaglābj?

Mēs rūpējamies par dabiskajiem zālājiem, kas dramatiski strauji samazinās Latvijā. Zālāji no vienas puses ir ekonomiski neizdevīgi, jo tās ir mazas platības, tos grūti nopļaut, un tomēr arvien vairāk apzinām lauksaimniekus, kas saprot šo vērtību, kas lepojas ar dabiskajām pļavām un tur par tām rūpi. Pretējais? Ļauj aizaugt ar krūmiem, nenogana, un tad nepaies ilgs laiks, kad lielie lauksaimnieki šo teritoriju pārvērtīs par aramzemi.

Kaut kādā mērā Latvijā rūpējamies arī par dabiskajiem mežiem kā par aizsargājamām dabas teritorijām, bet šis ir ļoti komplekss jautājums.

Kā mainās sabiedrības attieksme?

Ja skatāmies uz rīcībpolitiku, tad prioritāte nav ne vide, ne daba, jo prioritārās jomas ir citas – no ģeopolitiskā stāvokļa līdz pat sociāli ekonomiskajam stāvoklim valstī, bet tad ir arī otra puse, jo cilvēkiem vismaz mūsu veiktajās aptaujās ir ļoti svarīgi un arī rūp, kas notiek dabā un apkārtējā vidē. Šis ir ļoti polarizēts jautājums, jo, lai arī rūp notiekošais, cilvēki nav gatavi aktīvi iesaistīties procesos un bažas pārvēst darbībā, nav aktīvi ieteikt izmaiņas pašvaldībās un likumdošanā.

Jaunieši, kas aktīvi iesaistījušies ekoskolu programmās, pauž: «Pasaule ir jāsargā, jo tā kļuvusi nedroša nākamajām paaudzēm».

Jauniešiem šī problemātika ir ļoti aktuāla, jo viņi labi saprot, ka šādā pasaulē jāturpina dzīvot. Dažkārt skumji un bezcerīgi, tāpēc izkristalizējies pat tāds termins kā «klimata skumjas». Jaunie redz, ka cilvēki, kam šobrīd ir teikšana, kas var ietekmēt procesus, to nedara un neko nemaina. Ja dara, tad formāli, bet ne pēc būtības. Jaunie saprot, ka nāksies dzīvot pasaulē, kur dzīve būs skarba: būs karsts, neprognozējamas laika apstākļu pārmaiņas un būs kari, un to būs arvien vairāk, jo būs jācīnās par resursiem, un, piedodiet, bet mēs vairs nerunājam tikai par naftu, jo jārunā par ūdeni un pārtiku. Pirms pārdesmit gadiem es arī nesapratu, par ko Amerika ņemas, vai tas nav dīvaini? Bet pirms īsa laika piedaloties konferencē, kur tika vērtēts Vidusjūras reģions... Ārprāts, cik tas skarbi! Pirmoreiz mūžā kļuva bail par nākotni. Pārskrēja šermuļi, domājot, kas nākamajām paaudzēm jāpiedzīvo.

Tad arī Latvija vairs neatrodas Dieva ausī?

Klimata pārmaiņu dēļ vēl kādu laiku dzīvosim zināmā komfortā, bet mums, kā jau minēju, jārēķinās ar migrācijas procesiem, kurus strauji veicinās sarežģītie klimatiskie apstākļi citos reģionos, mums jārēķinās ar dažādām pārmaiņām, ko līdzi nesīs cilvēku migrācija. Kāpēc Francijas vīnogu audzētāji regulāri brauc uz Latviju? Viņi veic augšņu analīzes, jo spāņu un franču vīna dārzus nāksies pārvietot uz ziemeļiem. To varbūt grūti iedomāties, bet tas mums jāapzinās.

FAKTI:

* Okeānu sasilšana. Okeāni absorbē lielāko daļu pieaugošā siltuma. Kopš 1969. gada ūdens virsējās kārtas 700 metru temperatūra ir paaugstinājusies par 0,4 grādiem.

* Ledus segas sarukšana. Ir sarukusi Grenlandes un Antarktikas ledus segas masa. NASA pētījumi parāda: Grenlande zaudē ap 286 miljardus tonnu ledus gadā, Antarktika –127 miljardus tonnu un Antarktikas ledus zudums ir trīskāršojies.

* Ledāju un sniega segas sarukšana. Ledāji sarūk gandrīz visur pasaulē – Alpos, Himalajos, Andu kalnos, Aļaskā un Āfrikā, sniega Ziemeļu puslodē ir mazāk, tas nokūst ātrāk.

* Jūras līmeņa celšanās. Pēdējā gadsimta laikā jūras līmenis ir cēlies par apmēram 20 centimetriem. Turklāt pēdējās divās desmitgadēs paaugstināšanās ātrums ir divkāršojies.

KARSTUMS pērn Spānijā atņēma dzīvību vairāk nekā 2000 cilvēkiem. Karstuma viļņi bija maijā un augustā. Termometra stabiņš pakāpās virs 44 grādiem pēc Celsija.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022