Trīsdesmitie. Fragmenti no JAUTRĪTES PUTNIŅAS memuāriem «Saules mūzika»

Baznīcas laukuma bruģis un noslēpumainā pazemes eja

Bruģis baznīcas laukumā bija daudznozīmīgs. Parastās dienās te neviens nebrauca. 

Avīzes varēja nopirkt apaļā kioskiņā, bet tas stāvēja cieši pie baznīcas sienas – tur, kur sienā iemūrētas divas apaļas akmens lodes. Tās krievu cars Pēteris I esot izšāvis uz Valmieru. Man bija atļauts staigāt pa bruģi, kuram pašam bija savs ritms, savas nokrāsas. Kad pāri brauca kaltie zirgu rati, tas rībēja; kad gāja viens zirgs ar saviem pakaviem – tas bija pavisam cits ritms. Ja krita lielas lietus lāses, bruģis sāka palaidņoties – akmeņi cits ar citu samirkšķinājās, sāka savā starpā šļakstīties. Uz slapjiem akmeņiem slīdēja sandales, un blēdīgie «senču pakauši» nogāza mani zemē. Par atkalu nerunāsim – tad pat lielie cilvēki gāja izplaknis, rokas iepletuši. Tā bija vesela izrāde par brīvu.

SENAIS.Valmieras bruģis. Foto no Valmieras muzeja krājuma