Ceturtdienas priekšpusdienā sēžu Saeimas žurnālistu istabā un rakstu šo tekstu. Aiz loga megafonā bļaustās «tradicionālo vērtību» atbalsta piketa – divi līdz trīs desmiti cilvēku ar karogiem un plakātiem – vadītāja.
Jau tā garajam pārmetumu un pretenziju sarakstam, kas man sakrājies pret visvaldošāko partiju Vienotība un tās premjeri, klāt nākušas jaunas dusmas: samāca tik’ puikas uz blēņām!
Kā vienmēr, rudens atnes tumšākus vakarus, lapkriti un valsts nākamā gada budžeta projektu. Tas Saeimā katru reizi izraisa klaji nervozu – dažkārt lielāku, dažkārt gaumes robežās savaldītu – rosību.
Pilnībā jāpiekrīt Valsts prezidentam, ka 15. Saeimas vēlēšanu kampaņa sākusies pārāk agri. Taču kāda jēga par to kaunināt partijas? Iekustinātu lavīnu neapturēt.
Valdības veidotāju ķildošanās par Stambulas konvenciju, apmainoties asiem pārmetumiem, nu jau sāk izskatīties pārmēru dramatiska, tīši uzspēlēta. Ja tā ir, lai izdodas nepāršaut pār strīpu!
Šaubos, vai varam rīt no Vienotības kongresa un tās vadības vēlēšanām gaidīt kādus politiskās gudrības brīnumus. Taču tā diemžēl ir ne vien premjerpartijas, bet visu mūsu problēma.
Strīdi reizēm ir pat ļoti vajadzīgi – tiklab politikā, kā ģimenē un vispār cilvēciskās attiecībās. Laiks, spēks, nervi un arī finanšu resursi tiek atvēlēti problēmu risināšanai, nevis izšķērdēti, tēlojot «mumsvisskārtībā».
Būs interesanti vērot, vai zemsaviešu un kreiso strīds par mežu (ne)ciršanu aizies dziļumā, kritiski pārsniedzot abu politisko spēku arvien neizbēgamāko vajadzību «profilēties» savu vēlētāju acīs?
Nav noticis nekas traģisks, pat ne ārkārtējs. Normāla biznesa prakse: lielražotājs nopērk mazo, lai nemaisās pa kājām. Vien alusmīļa naivajā sirdī iezogas vilšanās.
Uzņēmēju organizāciju striktā turēšanās pie pavasarī izteiktā piedāvājuma valdībai – atrast nākamā gada valsts budžeta projektā iespējas ietaupīt 850 miljonus eiro – droši vien ir nereālistiska. Taču politiski svarīga.
Premjerpartijā briest notikums, kas mūsu pārpārēm «safrizētajā» politiskajā kultūrā šķiet teju skandalozs. Būšot reāla konkurence uz Vienotības valdes priekšsēdētāja amatu.
Šī ir diena starp mūsu vēsturei īpaši nozīmīgiem datumiem. Vienā pirms 34 gadiem valsts atguva patiesu neatkarību. Otrā pirms 86 gadiem svešu varu slepens darījums iedzina Latviju pusgadsimtu ilgušā nebrīvē.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens un viņa vadītā iestāde, piesakot lielākus skaidras naudas aprites ierobežojumus, tagad droši vien jūtas saņēmuši «dunci mugurā».
Mums visiem, pieņemot biedrības Tiesiskums.lv piedāvājumu pieprasīt obligātajā iepirkuma komponentē (OIK) atņemtās naudas piedzīšanu no valdības, nevajadzētu pārāk ļauties vēl nenomedītā lāča ādas dalīšanai.
Nupat pāris lielos Rīgas medijos sacelta liela un tukša vaimanāšana par policijas «patvaļu un rasismu» kaimiņu novada Skujenes pagastā.
Šīs ceturtdienas rītā Igaunijas sabiedrības iniciatīvu portāla – mūsmāju manabalss.lv līdzinieka – reģistrētais parakstu skaits, atbalstot pazeminātu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikas precēm, pārsniedza 74 tūkstošus.
Atvainojos, ka apnicīgi atkārtojos, bet tomēr: visu mūsu turpmāko likumdevēju un valdības politiku noteiks bailes no bīstami tuvā nākamā gada 3. oktobra. Sākas izmisīga grābstīšanās (un grābšana).
Kāpēc mums vajadzētu uzskatīt, ka politiķi piedāvā iesaldēt savas algas tāpēc, lai tās, mūs kaitinot, nepieaugtu? Tikpat labi tas ir risinājums, lai tās nesamazinātos.
Svētki jau nolīgoti un nojāņoti, Pēterdienā tiem jāliek punkts.
Mēs esam dažādi. Tāpēc arī tik dažādi ir mūsu Līgosvētki, lai kā censtos folkloristu fanātisms vai, gluži otrādi, lielveikalu dārdošais komerctroksnis. Taču kopīga ir mūsu vēlme – nu, vai arī kādam tikai ieradums – tos svinēt.