Divi draugi, rakstnieki Pāvils Rozītis un Linards Laicens, pēc dabas bija līdzīgi un tajā pašā laikā dažādi. Rozītis savā būtībā bija drūms, lai gan ārēji optimistisks. Linards turpretī visos dzīves grūtajos brīžos iekšēji vienmēr bija optimists, ārēji brīžiem skarbs.
Tagad, kad mums Valmierā ir Pāvila Rozīša iela un saglabāts Linarda Laicena vārds jaunās Dienvidu maģistrāles posmam, atsauksim vēlreiz atmiņā šo stāstu par viņu, vienu no VALMIERAS PUIKĀM. Olgas Laicenas vēstījumu «Valmierietim» sarūpēja viņas mazmeita Anna Laicena, ilggadēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbiniece. Te — ar viņas piezīmēm par savu vecmāmiņu, Linarda Laicena dzīvesbiedri.
Nobeigums.
Pie Raiņa Rīgā
Bija 20. gadu pats sākums jeb, kā toreiz teica, Raiņa Saules gads.
Vairākas Valmieras meitenes, kuras sildījāmies Raiņa saulē, sadomājām Raini apsveikt viņa dzīvoklī Rīgā. Adresi uzzinājām no skolotāja Kārkliņa.
Raiņa garu, viņa idejas mēs nesām sev līdzi.
Ievadam
Tās ir manas vecmāmiņas Olgas Laicenas (tolaik Olgas Skujas) atmiņas par savu latviešu literatūras skolotāju Kārli Kārkliņu Valmierā.
Vecmāmiņa man ne reizi vien teica, ka Rainis Kārkliņu uzskatījis par savu labāko sapratēju.
Izlasīt par to nekur nevarēju, tāpēc uzskatīju par nepieciešamu šīs atmiņas no vecmāmiņas izprasīt un pierakstīt.
Anna Laicena