Atmiņu mezgli par Pāvilu Rozīti. II

- 28.Augusts, 2024
Valmierietis
Laikrakstā

Divi draugi, rakstnieki Pāvils Rozītis un Linards Laicens, pēc dabas bija līdzīgi un tajā pašā laikā dažādi. Rozītis savā būtībā bija drūms, lai gan ārēji optimistisks. Linards turpretī visos dzīves grūtajos brīžos iekšēji vienmēr bija optimists, ārēji brīžiem skarbs.

Vecais tramvajs, klabot no pilsētas centra pa visu garo Ganību dambi, dodas uz Sarkandaugavu. Tur tas pārbrauc pāri tiltam un apstājas. Pirmā Sarkandaugavas piestātne. Ja pāriet tramvaja sliedēm, nokļūst Tvaika ielā. Kreisā ielas pusē – Daugavas līkums, viņpus tā – fabrikas “Provodņiks” korpuss ar pusizbirušiem logiem. Ielas labā pusē garš žogs, aiz tā kāda iestāde. No tramvaja piestātnes pa Tvaika ielu jāiet minūtes piecpadsmit. Tur četrstāvu mājā fabrikas “Aldaris” tuvumā Linards Laicens 1923. gadā bija noīrējis dzīvokli. Kad atver logu, istabā ienāk alus un ūdenī sastrēgušo, apglumējušo baļķu smaka.

Linards bija pabeidzis somu eposa “Kalevala” tulkojumu (tas tapa diezgan grūtos materiālos apstākļos turpat Tvaika ielā). Viņš nenogurstoši bija sēdējis pie “Kalevalas” nobeiguma un uzrakstījis pēcvārdu. Juzdams vajadzību pēc atslodzes, viņš kādā pēcpusdienā izlemj: jāaizbrauc pie Bērziņa uz spiestuvi.

Tas ir, uz tipogāfiju Tērbatas ielā, kur beidza iespiest “Kalevalu”. Bērziņš bija tās direktors.

Linards steidza izskatīt “Kalevalas”: korektūru arī tāpēc, lai varētu doties braucienā uz jau kopš bērnības apbrīnoto zemi – Itāliju, pa ceļam iegriežoties vēl dažās Rietumu valstīs.

Pāvils un Antonija Rozīši. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru