Ojārs Spārītis

Zinātnieki vienmēr pastāvējuši uz to, ka viņi ir kaut kas līdzīgs bankai, kurā vajag likt iekšā naudu un pēc tam to vēl vairāk izņemt ārā valsts budžetam.

Nesen Latvijas radio dzirdēju, kā uzstājās kultūras ministre Dace Melbārde. Viņa sacīja tādus vārdus, ka 13 miljoni eiro paredzēti iztērēšanai, protams, ļoti skaistam mērķim — lai vadātu skolēnus no visas Latvijas uz valsts simtgades pasākumiem. Lai tādā veidā, viņus vadājot, pievestu klāt pie tām vietām, kur patriotismu, dzimtenes mīlestību un visu pārējo varētu mācīt, iepotēt vai kaut kādā citādā veidā darīt tuvāku. Vai tas viņiem to darīs tuvāku, grūti pateikt, bet būs 13 miljoni eiro...

1991. gadā Latvijas zinātne nodarbināja 12 tūkstošus zinātnieku. Pašlaik ir 3700. Kur palikušas divas trešdaļas latviešu zinātnieku? Daļa politikā, daļa bankās, daļa uzņēmumos, daļa ārzemēs. Ļoti daudz bija to, kuri pameta ķīmiju, medicīnu, materiālu zinātnes, fiziku, elektroniku... Ko tas izskaidro? To, ka PSRS koncernu savienotajā ekonomiskajā telpā Latvijai bija sava noteikta loma augstā intelektuālā potenciāla, kas ir šajā zemē, un labās infrastruktūras, darba disciplīnas un visu pārējo komponentu dēļ. Latvijā tolaik bija uzņēmumi, par kuriem gādāja katrā uzņēmumā, katrā augstskolā, tai skaitā arī Zinātņu akadēmijā, esošā pirmā daļa, kuru uzraudzīja VDK darbinieki, un šī daļa raudzījās, lai militārie noslēpumi neaizplūstu tur, kur tiem nevajadzētu aizplūst.

1992. gadā, likvidējot Zinātņu akadēmiju kā ar valsts plānu, valsts industriju un valsts ražošanu, ar valsts finanšu attīstību un valsts finanšu pavairošanas mehānismu saistīto instrumentu, Latvijas valstī pazuda viens varas centrs — Zinātņu akadēmija kā ekonomisks instruments. Palika Zinātņu akadēmija kā klubs... Atliek vaicāt tālāk — kam tas bija izdevīgi un kāpēc tas tika darīts, ja šo skaisto pārveides procesu reklamēja sabiedrībā atzīti un līdz šai dienai slaveni viedokļu līderi.