Quo vadis, Latvijas zinātne?
1992. gadā, likvidējot Zinātņu akadēmiju kā ar valsts plānu, valsts industriju un valsts ražošanu, ar valsts finanšu attīstību un valsts finanšu pavairošanas mehānismu saistīto instrumentu, Latvijas valstī pazuda viens varas centrs — Zinātņu akadēmija kā ekonomisks instruments. Palika Zinātņu akadēmija kā klubs... Atliek vaicāt tālāk — kam tas bija izdevīgi un kāpēc tas tika darīts, ja šo skaisto pārveides procesu reklamēja sabiedrībā atzīti un līdz šai dienai slaveni viedokļu līderi.
Gadu vēlāk man izdevās atrast Latvijas Republikas Ministru padomes dokumentu, ko parakstījis Ivars Godmanis un Andris Piebalgs, Latvijas Republikas izglītības ministrs; šajā dokumentā Ministru padome nolemj nodot Latvijas Zinātņu akadēmijas pārziņā esošās zinātniskās iestādes Izglītības ministrijas pārziņā saskaņā ar pievienoto sarakstu, kurā 20 zinātniskie institūti, ēkas, zemes, inventārs un viss pārējais... Latvijas PSR laikā pastāvēja un varēja darboties 46 zinātniskie institūti, kuros katrā bija vidēji no 100 līdz 200 darbiniekiem, taču šodienas zinātnisko centru redukcijas rezultātā, tāpat kā lauku skoliņu redukcijas rezultātā, institūtu skaits reāli samazinājies līdz 10 vai 15, un tie visi ir apslēpti augstskolu padusēs, jo savas infrastruktūras tiem vairs nav, rūpniecības, kur šos viņu izgudrojumus realizēt, vairs nav!
Tad, protams, atliek tāds ceļš, ko iemanījušies iet mūsdienu zinātnieki: viņi atklāj, izgudro, pēta, viņu izgudrojumi ir komercializējami. Taču komercializāciju bremzē Latvijas valsts likumdošana, attieksme pret patentiem, pret intelektuālo īpašumu un varbūt pat politiķu un ekonomistu neieinteresētība sildīt valsts ekonomiku ar zinātnisko izgudrojumu pārvēršanu komercializējamā precē.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv