Miķeli Valmierā allaž interesējuši jautājumi par to, kā vietējiem un pilsētas viesiem – i kājāmgājējiem, i braucējiem – ātrāk un tajā pašā laikā drošāk nokļūt tajā vai citā Vidzemes industriālās galvaspilsētas vietā.
Šoreiz Miķelis grib parunāt par mūsu, valmieriešu, mazākajiem brāļiem, konkrēti tiem četrkājaiņiem, kurus latīniski mēdz dēvēt par Canis lupus familiaris jeb mājas suņiem. Jā, nedaudz tiks pieminēti arī Felis silvestris catus jeb mājas kaķi, drīzāk gan to bezpajumtnieku novirziens, taču tas tikai tā — garāmejot...
Pirms sākt šķetināt kārtējo problēmu, Miķelis vēlas atgriezties pie oktobra Valmierietī izcilātās lidojošās tēmas, kad tieši Simjūda tirgus sestdienas vakarpusē trafarētās baltās bertiņas skrējiens no Leona Paegles ielas varbūt de facto atbilda izsaukuma svarīgumam ātruma ziņā, taču nekādi nebija savietojams de iure ar Ceļu satiksmes noteikumu prasībām izvēlētā maršruta ziņā un galu galā nebija izprotams ar veselo saprātu, cik nu kuram mums tā katra personīgajā galvā ir. Savā ziņā Miķelis bija pat nepatīkami pārsteigts, interneta komentāros uzzinot vismaz no viena lasītāja, ka šim, cik noprotams, kungam ikviens šanas lappusē nopublicētais materiāls saistās tikai un vienīgi ar bezatbildīgu muļķa laišanu un tāpēc nav par pilnu ņemams. Vēl vairāk — pie paviegliem tematiem pieradušam prātam pat neizprotams...
Miķelis šogad tāds dikti sensitīvs palicis satiksmes drošības jomā. Iespējams, to apjauš arī Valmierieša lasītāji, tāpēc labprāt dalās gan savos priecīgajos, gan bēdīgajos piedzīvojumos uz Valmieras ielām. Šoreiz gandrīz vai briesmu stāstiņš, kurā galvenā varone ir tiesībsargājošo orgānu baltā bertiņa, faktiski jau gan tie vīri uniformās, kuri šajā fiksajā mašīnītē sēd iekšā un izvēlas optimālos braukšanas maršrutus pēc iespējas ātrākai (protams, pamatotai!) nokļūšanai Valmierā no punkta A uz punktu B.
Nu jau labu laiku Miķelis ir pilnīgi pārliecināts, ka bērni šajā pasaulē uzrodas un dienas gaismu ierauga ne vairs vienkārši — pilnīgi plikiņi un kā no mātes miesām nākuši, bet gan jau aprīkoti ar vismaz vienu, reizēm pat uzreiz divām ekstrām: ir tādi, kuri dzimst ar mobilo telefonu rokās, arī tādi, kuriem jau dzeramā ūdens pudelīte ķepā, bet īpaši advancētajiem ir i viens, i otrs papildaprīkojums, no kura, saprotama lieta, viņi nešķirsies līdz pat pašam pēdīgajam elpas vilcienam...
Jau zināmu laiku Miķeli īpaši neuztrauc lielas rakšanas Valmierā, jo parasti šādi pazemes atvēršanas un aizvēršanas procesi, lai cik ilgi tie ievilktos, rezultējas ar kaut nelielu, tomēr uzlabojumu valmieriešu ikdienā: varbūt kāds beidzot tiek pie īsteni tīra dzeramā ūdens, varbūt kāds pēc gadu desmitiem ilgas jošanas sētā uz sauso hauzīti tagadiņ pa lielam un pa mazam var nokārtoties siltumā un vēl ar brangu ūdens pēcšprici... Tas taču labi, pat lieliski, mīļie valmierieši! Tomēr ne visur...
Vispār jau Miķelis ir gandarīts par to, kā dzīvē tiek realizētas viņa nosapņotās versijas. Raugi, nebija vēl Rēzeknē uz svaigi ceptās avīzes paguvusi nožūt tipogrāfijas krāsa, kad jau attiecīgie Valmieras rātes dienesti bija atveduši un uzstādījuši pāris čurbūdiņas pilsētas centra stāvlaukumā, kur sabiedriskajai tualetei līdzīgā ēka nefukncionē un nepriecē akūtas atvieglošanās gribētājus jau kuro gadu.
Pavasaris ir tāds apcerīgs laiks, kad pirmās lapiņas kokiem akurāt tik maigas kā peļu austiņas, tāpēc i homo sapiens vīrišķajai, i sievišķajai daļai tā vien prāts nesas uz kaut ko tālu, netveramu... Taču Miķelis šajā kontekstā grib runāt par ļoti taustāmām lietām — reklāmas biznesu tā sauktajā globālajā tīmeklī, kurā arī valmierieši mēģina ko nebūt nozvejot.
Viņnedēļ, tieši 13. datuma piektdienā, Miķelis trāpījās Valmieras tajā galā, kur kādreiz — i kapitālismā, i sociālismā, i atkal kapitālismā — špalerās glabājās sviesta kluči un siera rituļi, bet tagad pa milzīgo tukšo platību tekalē vien žurku bari. Jā, šad un tad tur iemaldās — varbūt pat uz ilgāku sēršanu — pa cilvēkam bez noteiktas dzīves vietas, varbūt pat vesels bomžu bariņš iemitinās šajā bezmaksas viesnīcā un dara tur visu to, ko homo sapiens ikdienā mēdz darīt. Arī uzpīpo, kad ierauts odierītis vai draudzīgi pulciņā izlakta divlitrīgā alus blašķe...
Iespējams, atgriezties pie jau krustu šķērsu izcilātām tēmām nav gluži labais tonis, taču Miķelis tā iekārtots, ka par nebūšanām, ja tās uz labo pusi nekust ni un ni, gatavs šķendēties atkal un atkal. Tāpēc šoreiz — tīru pavasari Valmierā un Gaujmalā gaidošās noskaņās -— atkal par mazajām pilsētvides formām, kuras paredzētas atkritumiem. Saucam tās par atkritumu urnām vai vienkārši latviski par miskastēm, tā jau katra privāta lieta, problēma tāpēc mazāk nekļūst.
Nesen Miķelis izlasīja Liesmā par grābekļiem, kuriem, izrādās, var uzkāpt ne tikai siena pļavā, bet arī Vidzemes lielpilsētā un ne jau vienu reizi vien. Pieminētie divi piemēri par Rīgas celtnieku firmu ar skaļiem vārdiem, Valmierā nosolītiem daudzdzīvokļu ēku siltināšanas darbiem un pēcāk ne to košāko sauso atlikumu, lika aizdomāties vēl par dažām būvēm i pilsētā, i ārpusē, kur arī pēc sākotnējā uh un ah viss iegrozījies ne tajās labākajās sliedītēs...