Suniski cilvēciskas padarīšanas

Tā galvenā runa šoreiz par caureju vai cauriešanu pavisam konkrētā Valmieras vietā, t.i., sētas pusē 2. vidusskolas ēkai, kurā — sakarā ar valstisku tendenci uz latviešu valodas valdošo lomu — tagad arī bērnudārziņš un vakarskola iemituši. Tad nu gar šīs kopiestādes logiem un durvīm vismaz pārdesmit metru attālumā esošais kājceliņš jau kopš pērnā gada varbūt simt metrus garš kājceliņš no abām pusēm aprīkots ar laminētām A4 formāta krāsu aplikācijām, zem kurām rakstīts skarbi un paģēroši: Ar suņiem staigāt aizliegts! Faktiski Miķeli, samērā lielu Canis lupus familiaris mīļotāju, šādas stopzīmes skumdina, pat vēl vairāk — šķiet kā augoņi kopumā patiešām sunīšiem draudzīgajā Valmieras sejā. Jā, pilsētā joprojām, šķiet, nav neviena speciāla suņu staidzināšanas laukuma, taču, visticamāk, pēc tādiem arī nav īpašas vajadzības, jo praktiski visos lielajos Valmieras mikrorajonos turpat netālu ir kāds meža stūris vai vismaz pļaviņa, kur suņu īpašniekiem ar saviem mīluļiem izstaigāties svaigā gaisā. Pirms dažiem gadiem tā arī nerealizējās Apiņielas kvartālā iecerētā suņu kārtošanās vietas ierīkošana — tā arī tālāk par metāla rori smilšu placītī netika... Iespējams, par dārgu sanāca elektrības pievilkšana īpašajam suņu fekāliju mikserim un LED apgaismojumam, jo, nedod Dies, tumsā kāds to maisiņu ar rūpīgi savākto sunīša dienišķo sauso atlikumu aizliktu garām ievadīšanas atverei! Patiesībā jau arī nemaz nav iespējams sunītim paģērēt kārtoties tieši un tikai speciālajās smiltiņās, kur sanāk tam mūsu familiaris tā gribēšana pa lielam, tur sanāk...