Andrejs Birzgalis

1729. gadā dzimušajam Burtnieku Jērcēna rentniekam Jēkabam bija seši bērni (visi vēlāk ieguva Goldberga uzvārdu) un 19 zināmi mazbērni. Jēkaba ceturtajam dēlam Tenim (1776.) pirmais  dēls Jānis (1802.), mazdēls atkal Tenis Goldbergs (1838. Jērcēnā), viņš bija mans vecvectēvs.

Ieskatīsimies latviešu strēlnieka un ārsta LUDVIGA (GOLDBERGA) ZELTKALNA (1898-1998) piezīmēs — paša rakstītajā dzīvesstāstā, ko pārrakstījis un apkopojis viņa radinieks Andrejs Birzgalis.

Jauniesauktie

Vēl mācījos vidusskolā, kad tiku ņemts uzskaitē kara komisariātā. Kailam bija jāstājas ārstu komisijas priekšā, kurā bija arī sievietes. Pirms 1961. gada no augstskolām dienestā neņēma, militāro apmācību izgāja studiju laikā, iegūstot virsnieka pakāpi. Kad jau biju uzsācis studijas LLA, 1962. gada 5. decembrī  tiku iesaukts armijā. Iesaucamo grupu aizveda uz Rīgu. Garā pirtī vienā galā paņēma drēbes, ielika karsētavā iespējamo kukaiņu nonāvēšanai. Pašiem uz nullīti atkārtoti apgrieza matus, ar kādu smēru sasmērēja spalvas.

1956. gada janvārī mūsu ģimene atkal bija kopā. Tēvs 9 gadus bija pavadījis Vorkutas lēģeros, es ar māti un māsu 7 gadus izsūtījumā Amūrā. Mātes māsa Hermīne bija sarūpējusi mums apmešanos Rencēnos Melngalvju mājā un mātei darbu skolas virtuvē. Hermīne zināja, ka Burtnieku ciema padome pārdod leģionā kritušā brāļa Pētera māju Vecžagarus. Abas gribēja saglabāt dzimtai sava tēva celto māju. Tēvs steigšus apmetās mājas brīvajā galā, kur kolhozs “Cerība” bija diedzējis kartupeļus. Gultas nebija, gulēja uz mūrīša, un nebija nekā, ja neskaita bleķa karoti no lēģera. Brīvība mums bija atdota ar ierakstu bez konfiscētās mantas atgriešanas.

1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki,  un nācās apmesties pie tēva Jura  māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.

Iepriekšējos “Valmierieša”numuros ANDREJS BIRZGALIS dalījās dzimtu vēstures pētīšanas pieredzē. Šoreiz — konkrētāk par izzināto Birzgaļu senču dzīvesstāstos. 2017. gada 20. novembra “Valmierietī” Andrejs  sāgu aizsāka ar stāstu par sava tēva gaitām Pasaules kara laikā Valmierā. Tēva atmiņas viņš pierakstījis 1978. gadā.

1956. gadā, kad man bija trīspadsmit, mēs ar māti un māsu atgriezāmies no Sibīrijas, un par radiem nezināju gandrīz neko: viņi bija izklīduši visa pasaulē. Māte bieži stāstīja par savām četrām vecākajām māsām, diviem jaunākajiem brāļiem, savu tēvu un māti, 28 māsīcām un brālēniem. Man visi tie vārdi juka kopā, un nolēmu uzzīmēt plāniņu. Lapas vidū vienu zem otra pierakstīju visus septiņus bērnus, kreisajā pusē viņu tēvu un māti. Tas bija mana ciltskoka sākums. To paplašināju, aptaujāju radus. Pierakstīju mātes, tēva un radu atmiņas, no 1984. gada pierakstu dienas notikumus, katrai veltot tikai rindiņu, mēnesim lapaspusi.

Dzimtas stāsts

Dzimis 1863. gada 21. aprīlī Burtnieku muižā, miris 1917. gada rudenī Baku — tādi gadskaitļi vēstī par kapteiņa VILHELMA BIRZGAĻA mūžu.

Eduards Lauris 2017. 22. 02. Valmierietī rakstīja par zudušo, iespējams, pilskalnu, Gaujas kreisā krastā pretim baznīcai. Arī es to biju ievērojis. Paņēmu  fotogrāfijas  un devos meklēt.