Strādāt pareizi pilnos apgriezienos

Pie viņa Tīrumkalnos ciemojāmies pagājušajā piektdienā, lai izdibinātu kolektīvās uzņēmējdarbības priekšrocības mūsdienu saimniekošanas apstākļos.

Armands dzimis un audzis šeit pat un jau no bērna kājas piedalījies visos lauksaimniecības procesos – pavisam maziņš cēlies reizē ar vecākiem dzīt no rītiem govis mājā no ganībām, no deviņu gadu vecuma jau sēdējis pie traktora T-40 stūres, bet pa īstam ar Belarusu sācis rušināties 13 gadu vecumā. Tas viņam tik ļoti paticis, ka vienmēr licies – tas ir wov!. Un arī tagad pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes absolvēšanas šī patikšana nav gājusi mazumā, bet tikai augusi, nostiprinot jauneklī pārliecību, ka arī laukos var dzīvot un pelnīt, un, ja vēl lauksaimniecība ir kļuvusi par sirdslietu, tad neviens no darbiem nešķiet par grūtu vai sarežģītu.

Redzot, ar kādu mīlestību un aizrautību Armands stāsta par savu izmēģinājumu lauku, kurā pēc vācu speciālistu ieteikuma iesētas deviņas kukurūzas šķirnes, uzreiz var just, ka lauksaimniecība viņam ir vispirms sirdslieta un tikai pēc tam darbs. Diemžēl kukurūza Latvijā ātrāk nosalst nekā ienākas, tāpēc tā tiek smalcināta un izbarota liellopiem, bet Mazajās lauku dienās šīs deviņas šķirnes vērtēja īpaša komisija.

Kā radās Agro Kopdarbs

Naukšēnu novads var lepoties ar vairākām spēcīgām piena lopkopības saimniecībām, un, kā atceras Armands, sākotnējā vēsturiskā situācija bijusi tāda, ka vēl pirms Agro Kopdarba dibināšanas metušies kopā ar kaimiņu saimniecību Pērles, kas tagad saucas Pērles A.A.J. Tīrumkalniem piederējis velkamais zāles smalcinātājs JF, bet kaimiņiem pļaujmašīna, un tā, braucot vienam pie otra, sākusies šī kopīgā skābbarības sagāde, taču tā ir tikai puse no Kopdarba. Otra puse – z/s Tiltgaļi un z/s Sporas, kuras sastrādājušās līdzīgā veidā – sākumā Sporām piederējusi savācējpiekabe, bet Tiltgaļiem pļaujmašīna, taču, pienākot pirmajiem modernizācijas fondiem, arī iegādāts piekabināmais smalcinātājs JF un pļaujmašīna.

«Gatavojot zāles skābbarību, vajag ļoti daudz – ap 12, 13 vai vismaz 9, 10 – cilvēku,» kooperēšanās būtību un nepieciešamību skaidro Armands. «Katrai saimniecībai turēties atsevišķi nav jēgas, un tad arī tā kopīgi strādājām, līdz pienāca 2013. gada vasara, kad sākām domāt, ka vajadzētu kaut ko mainīt, jo esošā tehnoloģija nolietojusies, novācamo platību, saimniecībām paplašinoties, kļuvis vairāk. Kopā ar kaimiņu saimnieku Daugavpilī noskatījām Krievijā ražotu pašgājēju smalcinātāju. Sākotnēji šķita – būs ok, vienkāršs izpildījums, bet, nedaudz pastrādājot, sāka eļļas gāzties pa visām malām un, kaut arī jauna tehnika, izpildījums nebija mainījies. Pēc tam atklājās, ka kaimiņu saimniekiem ar tehniku līdzīga rakstura problēmas, un tad nāca priekšlikums pirkt lietotu pašgājēju smalcinātāju Jaguar, kas uzticīgi kalpo vēl joprojām. Tad nu saimnieki nāca kopā, lai dibinātu kooperatīvu. Kā to saukt – par Kopdarbu, bet izklausīsies pēc krievu laikiem, jāliek klāt Agro, un tā arī radās Agro Kopdarbs. Es gan tajā 2013. gadā iestājos un sāku mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tēva saimniecībā ierados tikai pa brīvdienām, taču kooperatīvs bija nodibināts un smalcinātājs līzingā iegādāts. Pagājušajā gadā Agro Kopdarbam vēl pievienojās saimniecība Zaļkalni. Sapulces rīkojam pavasaros, bet pēc sezonas taisām kopējo ražas balli.»

Attīstība

Pirmajā darbības gadā kādas nu katram tās piekabes bijušas, gājis kā pa kalniem un lejām, lietotā tehnika plīsusi un neviens jau īsti nav zinājis, kas ar to jādara, jo nevienam nav bijis tādas pieredzes. Palēnā garā 2014. gada ziemā paši uztaisījuši vienu lielāku piekabi, ar ko vest zaļo masu. Tā paša gada vasarā uztaisījuši vēl vienu piekabi, un uz 2015. gadu izgatavotas vēl divas piekabes, tā ka katrai saimniecībai nu jau bijis pa piekabei. Parādījies vālotājs, pļaujmašīna, un, gadiem ejot, Armands secinājis, ka sapirkts jau diezgan daudz mantas, taču tādas īstas bāzes vietas uzņēmumam nav – juridiski tas skaitās Tīrumkalnos, bet tehnika glabājas arī citviet. «Tā ir diezgan unikāla parādība, ka kaimiņu saimnieki spēj atrast kopīgu valodu pretēji latviešu mentalitātei mans būs tikai mans, jo kaimiņš var apčakarēt,» uzskata menedžeris.

«Iesākumā pļaujamās platības visiem bija plus mīnus vienādas, taču, kādai no saimniecībām paplašinoties, sākām reģistrēt katra traktora nostrādātās stundas katrā no saimniecībām, bet sezonas beigās tās tiek saskaitītas kopā. Aprēķini ir ļoti vienkārši – katram traktoram ir savs stundas darba izcenojums. Šmaukties nav jēgas, jo tad visiem jānošmaucas vienādi. Sniedzam arī ārpakalpojumus, taču šobrīd darbs ir tik apjomīgs, ka nemaz nav laika.

Pagājušā gada datos redzam, ka pakalpojumos esam nostrādājuši 91,2 motorstundas, bet kopā nostrādātas 567,3 motorstundas. Pagājušā gada rudenī nospriedām, ka pirms septiņiem gadiem gādātais Jaguārs ir jau daudz darbināts, tāpēc jāpērk jauns, un uzradās ļoti labs piedāvājums – lietotās tehnikas placī Jēkabpilī tikām pie pedantiski uzturēta Jaguāra, bet ar veco Jaguāru braucam smalcināt zaļo masu SIA Naukšēni, kas ir ar mieru pirkt mūsu pakalpojumu.»

Tehnikai jāpelna jauna tehnika

«Mūsu veidojums ir diezgan līdzīgs tam, ko deviņdesmitajos gados ieteica kāds vācietis, kas brauca uz Latviju mācīt cilvēkus veidot tehnikas kooperatīvus, lai katram zemniekam nav jāpērk savs traktors, kombains vai pļaujmašīna. Tomēr kaut kas viņam īsti nesanāca – katrs gribēja būt neatkarīgs, kas arī ir svarīgi. Kooperatīva atšķirība no kolhoza, ko gan pats neesmu piedzīvojis, varētu būt tāda, ka mēs neesam daudz cilvēku, saejam kopā parasti divi trīs cilvēki no saimniecības, lai izdarītu konkrētu darbu. Visa pamatā ir ekonomika, lai nodzītu lejā tehnikas izmaksas. Tehnika ir domāta, lai tā strādātu, atpelnītu sevi un pelnītu kaut kam nākamajam, un viens no nākotnes plāniem varētu būt arī kombains, jo katram tas nav jāpērk, ir jāņem viens jaudīgs kombains un jābrauc ar to pie visiem.

Gada griezumā zāli pļaujam četras reizes: maija beigās, uzreiz pēc Jāņiem, pirms kulšanas jūlija beigās un pēc kulšanas. Kukurūza mums kooperatīvā ir ap 270 hektāriem, bet zāli vidēji vienā pļāvumā novācam plus mīnus 500 hektārus – daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem, piemēram, jaunais Jaguārs šobrīd atrodas pie kaimiņa, gaidot, kad būs pārgājis lietus, taču arī vecajam Jaguāram šogad bijis krietni ko pastrādāt – kādus 1400 hektārus būs novācis.

Lielam darbam ir laba īpašība, ka tas iemāca pareizi strādāt pilnos apgriezienos. Kustinot smadzenes un lielu darbu darot, arī dārgās tehnikas ekspluatācija sanāk lēta.»

Lai komisija varētu objektīvāk novērtēt, kā padevušās deviņas kukurūzas šķirnes, lauka mala pirms tam jānopļauj ar Jaguar. Ārijas Romanovskas foto