Strādājošs cilvēks dziļā trūkumā
Tikai sliņķi Latvijā nevar atrast darbu — tā bieži dzird runājam. Arī pašvaldībās uzsver, ka jāattīsta atbalsta pakalpojumi, nevis jāpiešķir pabalsti, lai cilvēki neierakstītos uz palikšanu bezdarbnieku rindās, bet atgrieztos darba tirgū. Strādātu, lai pašapliecinātos, gūtu iedvesmu, krātu pieredzi, saņemtu atalgojumu, justos sociāli aizsargāti. Darbs būtībā sniedz drošības sajūtu, taču Latvijā šī sajūta ir ļoti mānīga.
Protams, pasaulē ir valstis, kur cilvēki strādā par vēdera tiesu, bet ne jau uz to mēs tiecamies. Eiropas Savienībā tas ir netīkams fenomens, ka strādājošs cilvēks nevar būt drošs par savu un savas ģimenes labklājību.
Var jau teikt, ka nevar Latvijā prasīt tādas algas, kādas ir turīgākās ekonomikās, taču arī tur ir cilvēki, kuri saņem pēc kaut kādiem kritērijiem rēķinātu minimumu, un viņi iztiek. Es nezinu, vai tur strādājoši cilvēki naktis pārlaiž patrepēs, kā pirms pāris dienām bija atgadījies ar kādu meiteni Jelgavā. Cilvēks strādāja lielveikalā, kurā iepērkoties zinām, ka cenas tur nebūt nav tās zemākās, bet sanāca, ka darbinieks par savu algu varbūt var paēst, bet nevar noīrēt dzīvojamo platību. Un jāsaka, ka daudz ko nevar atļauties cilvēki, kuri pie mums tiešām strādā par to minimālo algu, kāda Latvijā noteikta.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv