Steidz kaimiņiem palīgā ugunsgrēkā

Jānis Balodis dienas pievakarē laistīja tomātus savā pagalmā, kad sieva paziņoja, ka kaimiņos deg māja. Kā viņš pats raksturo, parasti ir divu veidu cilvēki – vai nu tu stāvi malā un ar telefonu filmē, vai tu ej un dari. Pieskrējis pie savas mājas sētas, vīrietis konstatēja, ka no kores daļas nāk melni dūmu mutuļi, bet liesmas nav redzamas. Viņš nekavējoties pieņēma lēmumu, ka ir jārīkojas, un, kamēr sieva izsauca ugunsdzēsējus, devās uz notikuma vietu pāri ielai. «Ieskrēju pagalmā, kur bija paliela auguma vīrietis. Es pirmo reizi dzīvē redzēju, ka cilvēkam tā dreb rokas. Viņš teica, ka  nevarot piezvanīt ugunsdzēsējiem, bet es atbildēju, ka tie ir izsaukti. Es jautāju, vai iekšā ir palikuši cilvēki» atceras Jānis. Vīrietis dzīvoja pirmajā stāvā, bet zināja teikt, ka otrajā stāvā bijuši divi cilvēki. Dodoties iekšā mājā, vēl nebija atklātas liesmas, dega slēgta telpa otrajā stāvā, mājas pažobele.  «Tur bija onkulis. Es centos viņu sakliegt, lai viņš nāk ārā, lai neākstās. Viņš bija paņēmis rokās spaini un gribēja pats dzēst. Dega noslēgta telpa, un no tā, ka viņš atvēra durvis, telpā ieplūda skābeklis un uguns bumba izšāvās onkam virsū. Tas bija kaut kāds  neiedomājams skats! Pāri viņa ķermenim pārgāja uguns bumba, viņš sabruka, apdega mati un seja. Es viņu no turienes izvilku,» stāsta Jānis. Liesmas sāka izplatīties pa virtuves telpu.  Jānis kungu gados nogādāja līdz koridoram, līdz kāpnēm un, domādams, ka viņš ir pie samaņas un pats tiks laukā no ēkas, jo palikuši bija vien daži metri, devās pie sievietes, ko pamanīja guļam. «Mēģināju viņu pamodināt, teicu, ka māja deg. Man nebija laika domāt, kāpēc viņa nereaģē. Mani izbrīnīja tas, cik ātri ar dūmiem piepildījās telpa. Es iegāju telpā un mēģināju pamodināt sievieti, pagāja varbūt minūte, kad es jau neredzēju ceļu atpakaļ. No viņas līdz durvīm bija pāris metru,» atceras Jānis. Bija sākuši degt sadzīves priekšmeti, drēbes, plastmasa, kas veidoja melnus un kodīgus dūmus. Sadūmojums izveidojās augstāk, no zemes bija 60 – 70 centimetru augsta sprauga, kur kaut ko varēja redzēt. Jānis arī atzīst, ka tajā brīdī bijusi dilemma, vai viņš vispār spēs izglābt sievieti. Durvis, pa kurām Jānis ienāca telpā, viņš vairs neredzēja, bet  pamanīja gaismu, kas telpā vēl iespīdēja aptuveni 10 centimetrus virs palodzes. «Melnie dūmi bija kā siena. Pieskrēju pie loga, ievilku elpu, sasaucu kaimiņu. Tas bija otrais stāvs, es to sievieti vienkārši paņēmu rokās un caur logu laidu lejā, kaimiņš ķēra. Pēc tam es lecu līdzi, bet izrādījās, ka tas onkulis bija tur palicis. Man tajā ātrumā likās, ka viņš ir pie sajēgas, jo, kad piegāju pie sievietes, viss sadūmojās, es viņu vairs neredzēju,» tā Jānis. Pēc pāris minūtēm ieradās ugunsdzēsēji un izglāba arī onkuli. Jānis, glābjot līdzcilvēkus, guva pirmās un otrās pakāpes apdegumus. Jaunais vīrietis sarunā vairākkārt uzsver ugunsgrēka izplatības ātrumu, ka situācija saasinājusies ļoti strauji, lēmumi bija jāpieņem ātri un bija jāseko darbībai. «No brīža, kad es laistīju tomātus mājās, līdz brīdim, kad es cilvēku biju izvilcis līdz koridoram un otru cilvēku izcēlis pa otrā stāva logu un pats izlecis, bija pagājušas piecas minūtes, tas notika tik momentāni.» Kā pats smaidot nosaka – pat kafiju viņš dzerot ilgāk. Un tagad vairāk respektē uguni. Jānis ļoti racionāli piegāja ugunsgrēkam. «Es ugunsgrēku salīdzinu ar problēmas risināšanu. Problēma bija, ka ir ugunsgrēks un iekšā bija cilvēki. Cilvēki bija jādabū prom, pārējais bija mazsvarīgi, protams, paturot prātā, ka pašam arī ir jātiek ārā,» tā vīrietis. Lai arī viņa darbs nav saistīts ar krīzes situāciju risināšanu, tas prasa ātru reaģēšanu un domāšanu, problēmas risināšanu – saproti situāciju un izeju no tās. Viņam primāri bija palīdzēt cilvēkiem, ne dzēst māju vai glābt cilvēku iedzīvi. «Mans mērķis nebija dzēst, tam ir ugunsdzēsēji. Viņi ļoti ātri atbrauca, vienkārši sanāca tā, ka es tur biju pirms viņiem, nebija tā, ka kāds kavētos vai neprofesionāli darītu savu darbu, es noreaģēju uzreiz pirms ugunsdzēsēju ierašanās,» tā Jānis. Cilvēka dzīvība viņam ir vērtība. «Kas tad ir vēl svarīgāks? Ja zaudē naudu, tu nopelni vēl. Ja zaudē cilvēku, tu viņu nevari atgūt.»  Pēc kara visi gudri. Vērtējot savu lēmumu, Jānis min: «Tas nebija ļoti pārdomāts lēmums – skriet iekšā degošā mājā un glābt cilvēkus. Protams, ir ļoti labi, ka to izdarīju un cilvēki ir dzīvi, bet  to nevarētu nosaukt par ļoti gudru gājienu. Pārmest kādam cilvēkam, ka viņš to nebūtu darījis, arī īsti nevar, jo tā ir tāda strīdīga situācija, par to var filozofēt un diskutēt ilgi.» Sevi par varoni viņš nesauktu. «Man tas vārds nepatīk. Mums jau varoņu pietiek, mums ir mediķi un ugunsdzēsēji, policisti, kas to katru dienu dara. Man pietiek ar vienu reizi, man pietiek ar skatu un iespaidu. Man pietiek ar vienu tādu gadījumu visam mūžam. Ugunsdzēsēji to redz katru dienu, tur ir varoņi. Es darīju to, kas man likās racionāli attiecīgā situācijā,» min Jānis. Viņš vēl tic labajam cilvēkos un domā, ka otram nelaimē ir jāpalīdz, ka nevar paiet garām. «Mums sabiedrība nav tik briesmīga, un nav mums viss tik slikti, ka ēdam cits citu nost.» Jānim pašam ir ģimene, mīļotā un bērni. Viņš apzinās mājas vērtību, bet tā nekad nebūs augstāka par cilvēka dzīvību. Ja kādam gadās tāda nelaime, ja redz, ka deg ar atklātu liesmu, tad no ēkas ir jāpazūd. «Nav vērts censties kaut ko glābt, tās visas ir mantas. Mums īpašums ir apdrošināts un iedzīve arī. Nezinu, vai viņiem bija, arī nezinu, kā apdrošināšana to sedz šādos gadījumos, bet tās visas ir mantas, nopirksi jaunas, jo cilvēka dzīvībai ir lielāka vērtība. Tie divi pensionāri arī kādam ir vecāki. Viņiem ir bērni. Es cilvēka dzīvību nevērtēju zemāk par materiālu vērtību.»

APBALVOJUMU «PAR PAŠAIZLIEDZĪBU» saņēmušais Jānis Balodis (no labās) un VUGD priekšnieks ģenerālis Oskars Āboliņš.

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.