Skola — atbalstošs kolektīvs, sarunas, uzticēšanās
Ir dziļa pēcpusdiena, skolā nepierasts klusums, uz mājām dodas vēl pēdējie, skolas darbos aizķērušies skolotāji, bet Jura Neikena Dikļu pamatskolas direktore LĀSMA ŽAGOTA joprojām ir savā kabinetā. «Novadā esam vienīgā skola, kas darba dienu sāk jau astoņos. Mūsu diena arī ātrāk beidzas, jo skolas darba ritms ir pakārtots autobusiem. Vienīgi piektdienās, kad skolā ir pasākums, kas var ieilgt, dažreiz lūdzam vecākus parūpēties par bērnu nokļūšanu mājās, arī pašai gadījies viņus aizvizināt uz Dauguļiem.» L. Žagota piebilst, ka klusums pēc ikdienas kņadas ir laiks, kad bez steigas varot pieķerties papīru darbiem, sarunām ar skolas saimniecisko personālu, piemēram, risinot jaunāko klašu skolēnu ģērbtuves remonta jautājumu.
Klusums un skola kaut kā nesader.
Klusums neatbilst arī manai būtībai. Man vajag, lai apkārt viss notiek, un es esmu visā tajā, bērni nāk, un mēs runājam, domājam kopā.
Piecus gadus bērnudārza vadītāja, jau septītais gads skolas direktores amatā — vērā ņemama pieredze, kurā ir daudz jauku notikumu, tradīciju, mīļa prieka.
Kursos vai sabiedrībā, kur mani nepazīst, pat cenšos vairīties no tā, ka esmu direktore, bet vienmēr uzsveru: esmu skolotāja, un tā ir visbaltākā patiesība.
LĀSMA ŽAGOTA: likās, būt skolotājai ir grūti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv