Senā puteņa dvesma
Aizgājušais gads bez visa cita – daudzo iepriecinošo vai netīkamo notikumu kaleidoskopa – mūsu atmiņās noteikti paliks arī kā filmas «Dvēseļu putenis» nacionālā triumfa* laiks. Esam pieauguši, atbrīvojušies no bērnišķā naivuma – gan latviešu kino, gan latviešu skatītājs. Tāpēc drošāk lūkojamies savā vēsturē.
Jāsaka godīgi: uz filmas seansu es gāju ar lielām bažām, pat viegli trīcošām kājām. Pirms gadiem sešiem, kad pieteica ieceri ekranizēt Aleksandra Grīna romānu, biju noskaņots ļoti skeptiski un pat viegli naidīgi. (Gan ne tik ļoti noliedzoši kā latvju kino darinātāji, jo projekts, pateicoties Nacionālās apvienības politiskajai aiz- bildniecībai, saņēma valsts finansējumu bez jebkāda konkursa.) Šī grāmata tiešām ir «rakstīta ar sirds asinīm», uzjundot karojuša cilvēka jau piemirsto un uzplēšot dvēseles rētas. Tāpēc bija bailes (kā toreiz rakstīju Delfos) uz ekrāna «ieraudzīt vēl vienu urrāpatriotisku lubu bildīti, kas nospēlēta latviešu teatrālisma «labākajās tradīcijās» ar pārliecību, ka tauta to skatīsies, stāvot miera stājā, pildot savu patriotisko pienākumu.» Aizrautīgās ziņas no uzņemšanas laukuma manī optimismu nevairoja, pat ne filmas reklāmas rullītis. Esmu kinomāns (ar īsti nerealizētām filmu kritiķa ambīcijām), un pēdējā laikā bija redzēts pārāk daudz citās valstīs tapušas haltūras vai bērnišķības «par kara tēmu», plaši izmantojot vēstures rekonstruktoru aizrautību. (Tie ir dažāda vecuma puikas, kuri aizrautīgi spēlējās ar veciem stroķiem un mundieriem.) Dzintara Dreiberga filmas pirmie kadri pilnība aizmēza visas manas bažas, aiz- un iedomas. Tās veidotāju komanda bija skaudri apņēmīgi savā godīgumā – pret mums, skatītājiem, pret Grīnu, strēlniekiem un vēsturi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv