Savs sudrabiņš no katras zvīņas

Ienesīgie grunduļi

Zivis, kas apmēram divus mēnešus līdz Jāņiem nodrošina peļņu piekrastes zvejniekam, ir apaļie jūras grunduļi – tie paši, kas faktiski ir invazīva suga un par kuriem vēl tikai pirms dažiem gadiem bija bažas, ka tie iznīcinās vietējās zivju sugas. Tā kā grunduļi izrādījušies laba prece, zvejnieks par tiem drīzāk priecājas, nekā skumst. "Domāju, beigās viņi nemaz tik slikti nebūs, grunduļu daudzums nu jau ir arī noregulējies. Daba tukšumu nemīl," stāsta J. Pētermanis, "kaut kas nāk vietā, kaut kas iet mazumā. Visiem piekrastes zvejniekiem vienīgais, ar ko pašlaik sanāk bizness un rūpnieciskā zveja, ir grundulis. Ir parādījies tirgus, Liepājā grunduļus pērk, sasaldē. Ja nemaldos, tos sūta uz Ukrainu un Bulgāriju. Arī Latvijā pircēji sāk ēst grunduļus. Pārējais ir tikai tāda piezveja, hobijs un izdzīvošana. Citu zivju faktiski nav. Lielākoties jau zvejnieki vēl strādā citus darbus, lai izdzīvotu, tāda ir realitāte. Bez tiem grunduļiem pārējais paliek tādā hobija līmenī, izpriecas zveja."

J. Pētermaņa zvejnieku saimniecība "Kaijas" darbojas kopš 90. gadu vidus. Iešanai jūrā ir divi kuģīši: viens 11 metru garš, otrs – 8,5 metrus. Ģimenei un dažiem algotajiem darbiniekiem iztikšanu dod tas, ka nozvejotās zivis paši kūpina un pārdod. 12 gadus arī Liepājā, Pētertirgū, bija stends "Pāvilostas zivis", bet šogad maijā uzņēmums Liepājas tirgu atstāja – ar katru gadu zivju paliek arvien mazāk, cenas ceļas, bet pārdošanas līkne iet uz leju. Tur arī kovidam sava loma, taču ne tikai: jau vairākus gadus gan zvejošanas, gan tirgošanas rādītāji slīdējuši uz leju. Taču šovasar pieticis darba, zvejas un tirgošanās turpat, savā Pāvilostā, jo zivju ēdāju pilsētiņā beidzot netrūcis. Bet to nevar teikt par zivīm.

No mencas jāmūk

"Pašlaik ķeram buti, bet ļoti minimāli. Šajā vasarā bija trūcīgi ar zivīm, tās kaut kāda iemesla pēc mūsu krastu ir pametušas," viņš saka, "ja plekstes vienā lomā ir 100–150 kilogramu, tas ir maz. Reizēm ir tikai 50–70 kilogrami, tas ir švaks loms. Citu zivju pašreiz faktiski nav. Lasim no 5. oktobra ir liegums. Mencai vispār liegums, no tās jāmūk, ja viņu jūrā sastop," stāsta zvejnieks.

Mencu zveju aizliegusi Eiropas Savienība. Mencas neatražojas, "skābekļa ūdens dziļumā tik maz, ka mencai ikri nespēj attīstīties, tās neatražojas", viņš zina stāstīt. Tomēr piezvejā menca nelielā daudzumā tīklos drīkst būt, un arī gadās. "Ko darīt, ja viņa ielien tīklos? Tajā vietā atkārtoti zvejot nedrīkst. Mums jāmūk no mencas pa gabalu! Mūsu menca ir laba, gaļīga, apaļa, liela. Polijā gan mazas, vājas, tā, it kā viņām nebūtu, ko ēst." Zvejniekam esot nojauta, ka mencu liegums būs mūžīgs, jo tām nav labvēlīgi nārstošanas apstākļi, un kremt, ka, kamēr ES politika ir mencas saudzējoša, tikmēr krievu zvejnieki tās ķerot "uz pilnu klapi".

"Rudenī kādreiz visu laiku ķērām mencas, tagad bakstāmies. Mencai un butei kvalitāte rudenī ir laba, bet zivju ir maz. Kas mums ir? Trīs zivis Baltijas jūrā – bute, menca, reņģe. Bet cilvēki grib nopirkt arī lasi. Reņģes pēdējos gados piekrastē ir ļoti maz salīdzinājumā ar to, kā bija pirms desmit gadiem. Kāpēc reņģe nepienāk pie krasta, neviens nevar izskaidrot. Viss mainās. Ziemā ķeram Baltijas jūras lasi, tas sāksies janvārī un ilgs līdz aprīlim. Taimiņš viens otrs ieskrēja tīklos septembrī, oktobrī. Bet ne jau desmitiem vai simtiem. Taimiņš nāk tad, kad tu viņu nevari noķert – daba visu sakārtojusi. Zandartus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Zuši parādījušies mazliet vairāk nekā pirms dažiem gadiem, tos ķeram ar āķiem un murdiem vasarā gabalos, vismaz dabūjam tos redzēt. Tas vasarā notiek, bet stipri reti. Katrā gadalaikā sava zveja. Iepriekšējos gados arī vimbas bija labas, asari. Pirms pāris gadiem un arī pagājušogad asarus varēja sazvejot tīri sakarīgi. Bet šis ir īpatnējs gads. Šogad kaut kā vēl nekas labs nav parādījies. Ko varam gribēt no zivīm, ja paši arī no laika apstākļiem vairs neko nesaprotam. Bet tā ir bijis arī senāk – vienu gadu ir, otru nav. Ar to jāmācās sadzīvot."

Uzklāj galdu roņiem

Tā jau zivju maz, bet zvejniekiem dažkārt vēl jānoskatās, kā viņu acu priekšā lomu apēd roņi. No lašiem paliek vien galvas, asakas un astes, no mencām tikai galvas, citreiz vispār nekas. "Uzklājam viņiem galdu – saliekam tīklus, tajos salien zivis, tad atnāk roņi un... ņamm, ņamm, ņamm! Apēd. Mēs – pilnīgi pa tukšo. Katru otro reizi tā noskatāmies. Protams, kā kurā zvejā, jo grunduļi viņiem tik smeķīgi nav, bet mencas, vimbas, visas citas zivis gan der. Ronis vienkārši dživo pie tīkliem. Ja jums algas dienā acu priekšā jūsu algu kāds noēstu, jūs arī šķendētos," stāsta J. Pētermanis. Roņus jūrā viņi redzot gandrīz katru dienu.

Viņš uzskata, ka piekrastes zvejniekiem jau nu varētu ļaut strādāt brīvi, arī zvejniecības politika varētu būt aizstāvošāka. J. Pētermanis: "Mūsu ir palicis tik maz! Cik tad mēs esam – pa trīs četri Pāvilostā, Liepājā, Jūrmalciemā, Nidā. Laika apstākļi arī dara savu, ir reizes, kad mēnesi vai divus netiekam jūrā. Tagad bija it kā skaists laiks, bet austrumu vējš – bada vējš, kad zivis pazūd un nevaram nozvejot neko. Iedomājieties, ja viens zviedru kuģis, vienā reizē nobraucot gar Latvijas ūdeņiem, reisā paņem uz borta 600 tonnas zivju! Mēs, visa piekraste kopā, nevaram tik daudz nozvejot! Mēs zivju resursus neiespaidojam. Aizstāvot regulas, vienmēr esam pielīdzināti lieliem tralētājiem, pēc pārkāpumiem, sodiem visi esam vienādi." Citur Eiropā piekrastes zvejniekus "uz rokām nēsā", bet ne Latvijā, kur "mēs jau tā kā tādi indiāņi te esam palikuši".

J. Pētermanis arī atzīst – labi, ka piekrastes zvejniekiem tiek dota Eiropas fondu nauda, šogad pirmo gadu maksā arī kompensācijas par roņu nodarīto postu. Kaimiņzemju zvejnieki šādu pāridarījuma segumu saņēmuši jau iepriekš. "Nevar teikt, ka viss ir slikti," viņš saka, "ienākumi no zvejas sarūk, bet mencu un bušu iztrūkumu tagad kompensē grundulis."

Jānis Pētermanis atklāj, ka piekrastes zvejnieku ir aizvien mazāk un viņu aizsardzība un atbalsts ir nepietiekami.  Valda Brauna foto