Savējais – Pāvils Rozītis. Mazāk zināmi biogrāfijas fakti
Lai nu ko, bet par romānu «Valmieras puikas» (1936) būs vismaz dzirdējis katrs puslīdz izglītojies cilvēks, bet filmu «Ceplis», kas tapusi pēc tāda paša nosaukuma romāna (1928), noteikti būs redzējis ikviens mūsu avīzes lasītājs.
Šie ir divi paši populārākie Pāvila Rozīša darbi, lai gan rakstnieks un žurnālists Pāvils Rozītis (1889–1937) rakstīja ne tikai romānus, bet arī dzeju, īso prozu un sev atvēlēto dzīves laiku paspēja pavadīt ļoti ražīgi, spilgti, aizrautīgi, saviļņodams tā laika sabiedrību, ka vēl tagad, uzzinot viņa biogrāfijas mazāk zināmus faktus, var apbrīnot un secināt, cik viņš bijis mūsdienīgs.
Šis ir Pāvila Rozīša 135. jubilejas gads. Tāpēc 8. martā Valmieras muzejs aicināja apmeklēt vēsturnieces Ingrīdas Zīriņas lekciju «Savējais. Romāna «Valmieras puikas» autors Pāvils Rozītis», lai uzzinātu vairāk par Pāvila Rozīša personību un daiļradi un klausītos viņa mīlas dzeju Valmieras Drāmas teātra aktrises Daces Everss lasījumā.
«1980. gados valmieriete Emma Eglīte atcerējusies, ka rakstnieks jauniešus saistījis gan ar ārieni, gan ar prasmi uzstāties. Reizēm viņš bijis melnā kreklā, apsējies ar resnāku auklu, kuras galos lieli pušķi. Runājuši, ka tā esot «sociķu» forma. Citreiz – kārtīgā uzvalkā ar baltu vai melnu pušķi kaklasaites vietā, puķi uzvalka pogcaurumā. Eleganti pratis lietot toreiz modē esošo spieķi.» Foto no Valmieras muzeja arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Mājā , kas atradās ,Valmierā, Krāsotāju ielā Nr. 1. (tagad ir nojaukta, un tās vietā laikam ir zālājs, "LIDLL" pārtikas
veikala auto novietošanas laukuma malā) rakstnieks Pāvils Rozīte dzīvoja vismaz divus (2) gadus.
Tā māja piederēja manai vecmāmiņai Elfrīdai un to vēlāk mantoja mana māmuļa Eižēnija Krūmiņa. Pie ēkas
ārpusē bija metāla piemiņas plāksne kas APSTIPRINĀJA Pāvila Rozīša dzīvošanu šajā mājā. Nezinu kur plāksne
palika pēc ēkas nojaukšanas !
Arī es tur dzīvoju līdz 1944.g. rudenim kad mūsu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tagad dzīvoju ASV, bet esmu
aktīvs lai palīdzētu Latvijas dzudzbērnu ģimenēm caur Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) un Latvijas Bērnu Fonda
{LBF} palīdzības programmu "Drošais Tilts" kas darbojās nepārtraukti kopš 1994. gada un ir pārsūtījis uz Latviju
vairāk kā četrus miljonus ASV dolārus, Latvijas etnisko latviešu bērnu atbalstam.
Šodienas Latvijas latviešu bērni ir VIENĪGIE DROŠIE mūsu tautas pastāvēšanas garanti ilgtermiņā !!!!