Savas valsts un ģimenes aizstāvībai

Kā notiek iesaistīšanās Zemessardzē?

Process ir ļoti vienkāršs – jebkurš pilsonis, kurš sajūt sevī aicinājumu, to var izdarīt caur internetu, rakstot pieteikumu adresē zs.mil.lv, norādot savus kontaktus un kurā vietā viņš gribētu dienēt. Tālāk jau attiecīgais ZS bataljons pēc teritoriālās piederības ar viņu sazināsies. Var darīt arī pa vecam – nākt personīgi, Valmieras gadījumā uz Kaugurmuižu, aizpildīt anketu. Trešais veids – iepriekš zvanīt pa tālruni dežurējošajam virsniekam. Jebkurā gadījumā ar jums tiksies, būs jāaizpilda anketa, tālāk sekos medicīniskās pārbaudes. Paralēli tiks veiktas pārbaudes drošības iestādēs pēc viņu kritērijiem, vai biogrāfijā nav kādi ar valsts drošību saistīti plankumi, lai novērstu pretvalstiski noskaņotu elementu iefiltrēšanos Zemessardzē.

Kad šie filtri izieti, cilvēks ir vesels un pārbaudīts, ir saprasts, ko viņš vēlas, pirms zvēresta došanas tiek izieta ātrā priekšapmācība – ierindas mācība, dienesta pakāpju zināšana, prast uzvilkt formas tērpu un vēl pāris pamatiemaņas. Devis zvērestu, tu kļūsti par pilnvērtīgu zemessargu, un tikai pēc tam var izsniegt ieroci, formas tērpu un tu vari sākt piedalīties pamatapmācībā – tā ir ZS atšķirība no profesionālā dienesta, kur vispirms jāiziet pamatapmācība un tikai tad tiek dots zvērests.

Nākamais solis ir iziet pamatapmācību, bez kuras viņš ir tikai zemessargs bez nosaukuma, jo ZS pēc satura ir kaut kas jāmāk arī militārajā ziņā. Pamatapmācību var iziet divos veidos – viens ir intensīvais kurss trīs nedēļu laikā klātienē lauku nometnē, kas parasti notiek reizi gadā vasarā, šogad nometne plānota jūlijā. Šajā nometnē Alūksnes tuvumā Strautiņu militārajā bāzē kopā sanāk visas brigādes jaunie zemessargi. Otrs veids, ja nav iespējams izbrīvēt šīs trīs nedēļas, kursu var iziet ekstensīvi pa nedēļas nogalēm. Atkal brigādes ietvaros tiek organizētas šīs apmācības, apmācāmie tiek aizvesti uz norises vietu Strautiņos. Tā var būt katra otrā vai trešā nedēļas nogale, nav obligāti katru nedēļu, taču tad apmācības kurss ievelkas uz vairākiem mēnešiem.

Kādas prasmes šajās nometnēs vai nedēļu nogalēs tiek apgūtas – ierindas mācība, taktiskās nodarbības, ieroču mācība?

Kodolu sastāda visas tās iemaņas, kuras vajadzīgas, lai zemessargs varētu sākt savu tālāko apmācību, lai viņš iekļautos kopējās rindās. Pirmkārt, tās ir darbības ar ieročiem – katram jāprot rīkoties ar savu individuālo ieroci. Nākamais – jāprot orientēties apvidū, lai nepazustu mežā un nemaldītos trijās priedēs, bet aizietu no punkta A uz punktu B. Starp citu, ļoti svarīgas zināšanas, jo, piemēram, lasot atziņas par karu Ukrainā, viens no mīnusiem, kas minēts krievu armijai, kuru neveiksmes vajāja vismaz rudens posmā, bija karavīru nespēja orientēties apvidū, līdz ar to bieži vien, neesot tur, kur jābūt, sākusies apšaude starp savējiem. Protams, arī ierindas mācība katram karavīram ir svarīga, bet vēl viena nozīmīga lieta ir spēja sniegt pirmo medicīnisko palīdzību sev un saviem biedriem. Ja karavīram pēc ievainojuma medicīniskā palīdzība tiek sniegta t.s zelta stundas laikā, tad ir daudz, daudz lielākas iespējas, ka karavīrs izdzīvos un izveseļosies. Ja mēs paskatāmies statistiku no Pirmā un Otrā pasaules kara, tad lielākais bojā gājušo skaits karavīru vidū bija ne jau tieši no ievainojumiem, bet gan no komplikācijām pēc ievainojuma. Tātad: ieroči, orientēšanās, medicīna un pēc tam arī pārējie priekšmeti.

Ierocis uzreiz tiek uzticēts?

Jā, jaunais karavīrs mācās ar šo ieroci pārvietoties, viņam ar to ir jāsadzīvo – ar ieroci ceļas, guļ, dodas ēst, tāpēc visu laiku jādomā par to, lai ierocis būtu blakus, to nedrīkst nekur atstāt vai pamest.

Un kad tiek uzticētas kaujas patronas?

Tad, kad zemessargs apguvis darboties pa sauso, nākamais solis ir vingrinājumi ar salūta munīciju, kura rada troksni, bet nav kaujas lodes, un trešais posms, kad apgūti abi pirmie, ir piedalīšanās kaujas šaušanā. Visos priekšmetos – un šaušana nav izņēmums – mēs ejam no vienkāršā uz sarežģīto.

Kādai jābūt zemessarga fiziskajai sagatavotībai?

Ideālā gadījumā es teiktu – ļoti labai, bet patiesībā tas ne vienmēr ir izšķirošais. Protams, zemessargam ir jābūt veselam, ko parāda medicīniskā komisija, un pārējo tad ir iespējams uztrenēt.

Vai izdzīvošanas ābece arī ir cieņā?

Mums nupat janvāra beigās bija mācības pie Burtnieku ezera par karadarbību ziemas apstākļos. Tajās zemessargi, kuri to vēlējās, varēja apgūt iemaņas, kā ilgstoši uzturēties, arī nakšņot ārā ziemas apstākļos. Ir nopirktas arī jaunas militārās slēpes, kurām der jebkuri apavi, – kā zināms, daudzi jaunieši, kuri auguši pēdējās siltajās desmitgadēs, slēpes nemaz nav redzējuši. Šī bija iespēja gan mācīties pareizi aukstā laikā iekurināt ugunskuru mežā un sasildīties, gan slapjās drēbes samainīt, gan kā rīkoties un ko darīt, ja esi ielūzis ledū – mums bija arī pelde āliņģī kā daļa no izdzīvošanas mācības Latvijas apstākļos. Jo, kā savulaik dziedāja kāds bēdīgi slavens dziesminieks, nedzīvojam Āfrikā.

Kā pieteikšanos Zemessardzē ietekmējis karš Ukrainā – cik uzņemti un cik lielam procentam nācies atteikt?

Protams, 24. februāris bija diezgan izšķirošs rekrūšu skaita pieaugumam – daudzi saprata, ka viņi vēlas apgūt šīs pamatiemaņas un ir gatavi doties aizsargāt valsti, ja tas būs nepieciešams. Katrā reģionā brīvprātīgo skaits ir atšķirīgs, atkarībā no iedzīvotāju skaita novadā. Izšķirošs faktors var būt arī Rīgas tuvums, kur mācās daudz studentu, bet Zemessardzes 2. Vidzemes brigādē pagājušā gada laikā kopumā tika saņemti 850 iesniegumi, no kuriem apmēram viena trešdaļa dažādu iemeslu – veselības, sodāmības, intereses zuduma – dēļ līdz galam nenonāca. Diemžēl līderpozīcijās bija nevis Valmiera, bet Cēsis un Ogre. Valmierā skaits gan arī bija salīdzinoši lielāks nekā citus gadus, taču mūsu fenomens ir tajā, ka pieteicās un tika uzņemti ZS rindās cilvēki ļoti apzinīgā vecumā starp 30 un 40, daži pat 40+ gadiem, nevis divdesmitgadīgi jaunieši, un tas liecina, ka izvēle bijusi dziļāk izsvērta un apdomāta.

Vai vairojusies arī interese par profesionālo dienestu ZS?

Mūsu 22. bataljonā nav iespēju dienēt profesionālajā dienestā. Kādreiz, kad mūsu pakļautībā bija artilērijas baterija, tad jā, bet, kopš tā iedalīta 25. bataljonam, es nevaru precīzus skaitļus par pieaugumu vai kritumu minēt.

Kāda šobrīd ir attiecība starp uzņemtajiem un dienestu beigušajiem jeb atvaļinātajiem zemessargiem?

Pagājušajā gadā šī attiecība bija, ka apmēram viena ceturtā daļa no pieauguma aiziet prom, dažādu iemeslu dēļ atsakoties turpināt dienestu. Nav ko slēpt – dažiem pilsoņiem, kuri vairākus gadus bijuši ZS, iespējams, tieši 24. februāris licis pārdomāt, vai viņi tiešām vēlas būt bruņotajos spēkos, vai viņi ir morāli gatavi piedalīties karadarbībā un valsti aizsargāt. Droši vien daudziem tas bija arī izšķiršanās punkts, un ir saņemti iesniegumi, ka cilvēki no ZS atvaļinās ne tikai vecuma dēļ, bet arī personīgas aizņemtības vai cita iemesla pēc.

Līdz cik gadiem iespējams dienēt ZS?

Vecuma robeža tika paaugstināta – pēc likuma, kas stājās spēkā šī gada janvārī, dienestu ZS var sākt, sasniedzot 18 gadu slieksni, bet maksimālais vecums ZS ir 65 gadi. Mūsu praksē objektīvu iemeslu dēļ vecajiem vīriem, kuri vairs nespēj skriet pa mežu ar ložmetēju plecos, ir ļoti daudz citu veidu, kā palīdzēt ZS, piemēram, braukt ar smago automašīnu, bet ir arī citi pielietojuma veidi.

Plāno, ka šogad sāksies iesaukums valsts aizsardzības dienestā, – vai tas neietekmēs interesi par ZS?

Valsts aizsardzības dienesta iziešanai ir divi veidi – 11 mēneši klātienē galvenokārt profesionālo karavīru vienībās Ādažos vai Kaugurmuižas artilēristos ar savu spēju atjaunošanu ik pēc pieciem gadiem, bet otrs veids, ja negrib iet uz 11 mēnešiem, ir stāties ZS, un, manuprāt, tas būs veids, kas visvairāk attieksies uz 22. bataljonu un ZS kopumā – stājies ZS, slēdz līgumu uz 5 gadiem un pa brīvdienām un svētku dienām piedalies mācībās kā jebkurš zemessargs ar nosacījumu, ka jābūt 20 mācību dienām gadā, kas principā nemaz nav tik daudz, jo tās ir desmit nedēļu nogales gada griezumā – jauns cilvēks to var izdarīt. Tā ka mēs paredzam, ka mums varētu šo jauno zemessargu skaits pieaugt.

Vēl jau dzirdēts, ka dienēt varēšot arī policijā vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā...

Tā kā likums vēl līdz galam nav apstiprināts, šobrīd varu operēt tikai ar to, ko esmu dzirdējis no Aizsardzības ministrijas amatpersonām – ka valsts aizsardzības dienestā izvēlēties šo alternatīvo dienestu nevarēs kurš katrs – vajadzēs pierādīt, kāpēc tu nevari iet valsts aizsardzības dienesta militārajā jomā, tā ka tikt ugunsdzēsējos vai citās spēka struktūrās nemaz nebūs tik vienkārši. Bet tās šobrīd ir tikai pārdomas, ne oficiālais viedoklis.

Varbūt vēlreiz atgādiniet dienesta ZS priekšrocības.

Dienestam ZS ir vairākas šķautnes: vienkāršam, tālu no militārās jomas esošam pilsonim tā ir iespēja būt kolektīvā – ne velti ZS mēdz dēvēt arī par interešu klubu, kurā pulcējas cilvēki ar interesi par militāro jomu. Viņi var sastapt šeit domu biedrus, apgūt tās lietas, kuras interesē un patīk, periodiski satiekoties ar šiem domubiedriem analoģiski kā ar medniekiem un daudziem dažādiem citiem klubiem. Nākamais – šeit var iemācīties daudzas lietas, kuras noder gan valsts, gan savas ģimenes aizsardzībā. Šeit ir iespējas apgūt dažādas miera laikā noderīgas iemaņas un prasmes, kā, piemēram, autovadītāja apmācības kursus, ko pēc tam apmaksā, šeit var apgūt jau minēto orientēšanos apvidū – nepazudīsi mežā, arī dodoties pārgājienā ar ģimeni, un virkni citu lietu – tostarp medicīnu, ko mēs mācām saviem zemessargiem, kā sniegt pirmo palīdzību, – šis sertifikāts noder, arī kārtojot eksāmenu autovadītāja tiesību iegūšanai.

DMITRIJS OREŠKINS: «Līdzīgi kā skolā pirmklasniekus, Zemessardzes veterāni svinīgajās ceremonijās ievada dienestā jaunos zemessargus.» Ārijas Romanovskas foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022