Rencēnietis Latvijas proklamēšanā
Viļa Rīdzenieka vienīgajā fotogrāfijā, kas uzņemta 1918. gada 18. novembrī, Latvijas valsts sākotnes vēsturisko personību vidū ir arī Jānis Alfrēds Bērziņš (pēc izpētes Nr.12.) no Rencēnu pagasta «Vecostermaņiem». Pirms trim gadiem Rencēnu pamatskolas skolniece Elīna Bombaka kopā ar muzeja vadītāju, piedaloties konkursā «Vēsture ap mums», nolēma iepazīties un apkopot uzziņas par cilvēku, kurš bijis klāt valsts dzimšanas laikā. Saliekot kopā uzzināto no Intas Pētersones Rencēnu vēstures grāmatas, tiekoties ar Ilonu Grasi (viņas māte ir J. Bērziņa māsīca) un no Ilgvara Butuļa un Gunāra Janaiša grāmatas «Valsts pirmā», atklājās, ka J. Bērziņam vienīgajam no 38 Latvijas Tautas padomes locekļiem nav ierakstīts mūžībā aiziešanas gads, tikai norāde – 196?. Izpētot iespējamos materiālus, meklētais netika atrasts. Tikai pirms mēneša laimīga sagadīšanās palīdzēja. Paldies Rūjienas muzeja vadītājai Līgai Siliņai, kura, meklējot sev vajadzīgo, nokļuva pie svarīgiem J. Bērziņa dzīves materiāliem un foto. Rīgā dzīvo viņa sievas māsas Mildas meita Mirdza Lapsa, ar kuru Līga tikās klātienē. Atrasta arī vieta, kur apglabāta J. Bērziņa ģimene, tikai nekādas norādes. Ir taču pelnījis plāksnīti?...
Tagad varam precīzi noteikt aktīvā rencēnieša dzīves datus. Viņš dzimis 1894. gada 19. februārī, bet mūžībā devies 1949. gada 13. jūnijā (ģimenē četri puiši un meitene). Ieskatoties J. Bērziņa dzīves aktivitātēs, atklājam enerģiska un savdabīga cilvēka devumu gan rencēniešiem, gan Latvijai. Pirmās zinības apguvis Rencēnu pagastskolā. Pēc Valmieras pilsētas skolas beigšanas viņš Rencēnos darbojies kā lopkopības instruktors Vidzemē. Aģitējot par cīņu pret lieliniekiem, J. Bērziņš ticis nodots varas iestādēm kā dumpinieks un izsūtīts uz kādu nometinājuma vietu Krievijā. Rakstot oficiālā vēstulē kādam Kalniņam kā bijušais Cēsu rotas kareivis 1928. gada 8. oktobrī, atklājis, ka no gūsta «izbēdzis pateicoties savām veiklajām kājām» (apliecinājums atrodas LVVA 365. fonda 1. apraksta 3. lietas 23. lpp.).
Atgriezies bēgot, J. Bērziņš iesaistījās lauksaimniecības darbos un sabiedriskajos pasākumos. Viņš iestājās Zemnieku Savienībā, tāpēc arī tika izvirzīts valsts proklamēšanas svinībām. Brieda jauni notikumi, kas prasīja atsaucību un drosmi, un viņš pieteicās piedalīties Latvijas Brīvības cīņās (1918 – 1920), dienot Cēsu rotā, vēlāk rotas kancelejā (no 1919. gada 1. aprīļa), bet 22. septembrī saņēma norīkojumu uz Rīgu Studentu bataljonā 1. rotas sastāvā, ko vēlāk pārdēvēja par Tanku divizionu, cīņai ar Bermonta armiju.
Kad ienaidnieks padzīts un dzīvību nav aiznesis dvēseļu putenis, J. Bērziņš atgriežas Rencēnos un turpina aizsākto. Viņš aktīvi darbojas Lauksaimniecības un Izglītības biedrībā «Straume». Viņam uztic Rencēnu pagasta padomes un Zemnieku Savienības nodaļas priekšsēdētāja amatus. Uzplaukst vietējā sabiedriskā dzīve, jo J. Bērziņš ir prasmīgs organizators. Tiek nodibināta ģimene ar Mariju Goldi. Piedzimst dēls Līgonis. Kad Rencēnos atklāj Lauksaimniecības biedrības jauno namu (tagad kultūras nams), kas no kroga bija patīkami pārvērties par ērtu tautas namu, galvaspilsētas preses izdevumi atzīmēja, ka pie nama būves enerģiski iesaistījies Lauksaimniecības biedrības priekšnieks J. Bērziņš, saņemot cildinājumus par nenogurstošo ieguldījumu. Ēkas atklāšanā piedalījās Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics, lai valdības vārdā apsveiktu biedrību. Ietekmīgās LZS aprindās Bērziņš arī valsts mērogā bija labi zināma persona. LZS 8. kongresā, kas sanāca Rīgā 1924. gada martā, viņš bija ievēlēts sekretariātā. Pienāk brīdis, kad Krājaizdevumu sabiedrībā radies iztrūkums. Tad J. Bērziņš uzsāka uzņēmējdarbību, izveidojot veļas mazgāšanas līdzekļu ražošanas darbnīcu Rencēnos. Apstākļi izvēršas ne par labu Bērziņam, tāpēc mājas tiek pārdotas, un ģimene pārceļas uz Gulbeni, kur nodarbojas ar konfekšu ražošanu un tirdzniecību. Šeit darbs ar saldumiem tiek atzinīgi novērtēts. Mazum- un vairumtirdzniecībā palīdz arī dēls, kurš bijis Latvijas «šaha brīnumbērns». Puisis ticis iesaukts vācu armijā un pazudis. Vēl 1974. gadā māte ar trimdas preses palīdzību izmisīgi meklējusi viņu, kurš pēc atbrīvošanas no karagūstekņu nometnes varbūt aizceļojis uz Austrāliju. 1941. gadā ģimene pārcēlās pie brāļa Alberta Valmierā, bet pēc trim gadiem ieradās uz dzīvi pie sievas radiem Rūjienas pagasta «Mežuļos».
Rūjienas pilsētas kapos Latvijas dibinātāja J. Bērziņa atdusas vietā valsts pirmssvētku dienā Rencēnu pamatskolas novadpētniecības pulciņa dalībnieki aizdegs piemiņas svecītes, lai simboliski sasildītu aizgājušos mūžus un savas labās domas veltītu nākamajai simtgadei.
JĀNIS ALFRĒDS BĒRZIŅŠ 20. gs. 30. gados Gulbenē.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv