Reģionālā reforma kā iespēja paplašināt dzīvojamo fondu
Cilvēki, meklējot darbu, nereti sastopas ar to, ka laukos darba iespējas nav plašas, – un tas nozīmē, ka vai nu darbā ir jābrauc uz tuvāko pilsētu, vai arī jāpārvācas uz turieni dzīvot, jo pilsētā ir ne tikai plašākas iespējas attiecībā uz pieejamajām darba vietām, bet arī lielāks izglītības piedāvājums bērniem, dažādi ārstniecības pakalpojumi, iespējas atpūsties, iepirkties vai sportot.
Tā ir motivācija cilvēkiem doties no laukiem uz pilsētām, tomēr vispirms ir jāatrod sev dzīvesvieta pilsētā, un var paiet ilgs laiks meklējumos, jo, ja runājam par Valmieru, tad ir skaidrs, ka nav vairs daudz brīvu dzīvokļu. Arī īres cenas nereti ir nesamērīgas – neremontētam divistabu dzīvoklim var būt pat tādas cenas kā Rīgā.
JĀNIS BAIKS, Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs, par dzīvesvietām Valmierā:
«Patlaban šī problēma nekur nav pazudusi, brīvu dzīvesvietu pilsētā ir maz, bet vēlme dzīvot Valmierā ir ļoti liela. Tas saistīts ar darbavietu apjomu, kas ir šajā teritorijā. Protams, šobrīd saistībā ar Covid-19 neesam pētījuši situāciju, bet pirms ārkārtējās situācijas iestāšanās darba vietu skaits Valmierā bija daudz lielāks nekā cilvēku darbspējas vecumā (iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā Valmierā ir 15356, bet kopējais iedzīvotāju skaits 24870).
Tā, protams, ir viena no lietām, kas cilvēkus vilina uz Valmieru. Mēs paskatījāmies arī to, ka no visām darba vietām aptuveni 77% gadījumu tās aizpilda valmierieši. Tas nozīmē, ka atlikušie 23% dodas uz darbu ārpus Valmieras. Protams, ir arī cilvēki, kas iebrauc pilsētā strādāt, vai cilvēki, kas jau dzīvo šeit, bet nav deklarējušies. Pirms kāda laika Vidzemes plānošanas reģions veica pētījumu, kurā parādījās, ka Valmierā dzīvo ap 21% cilvēku, kas ir deklarējušies citur. Ir daudzi un dažādi faktori, kas jāņem vērā, – gan tas, ka dzīvokļu īpašnieki nevēlas, ka šie cilvēki deklarējas viņu īpašumā, gan tas, ka iedzīvotāji ir lokālpatrioti, izvēloties deklarēties kādā mazākā novadā, lai tam palīdzētu.
Kopējā situācija ir tāda, ka šobrīd kā jaunas dzīvesvietas top tikai privātmājas. Izdoto būvatļauju skaits privātmāju celtniecībai šobrīd ir lielāks nekā 2007. gadā. Tas ir pozitīvs faktors, jo tajā laikā bija tāds kā būvniecības bums sācies, kad visi vēlējās celt privātmājas. Tagad gan tāda buma nav, bet cilvēki vēlas dzīvot Valmierā ilgtermiņā, un tad viens no risinājumiem ir privātmāju būvniecība. Tas, iespējams, nedaudz atbrīvos dzīvojamo fondu, ja šie cilvēki šobrīd īrē dzīvokļus. Jāsaprot, ka, ja šobrīd kāds dzīvoklis pieejams īrei, konkurence ir ļoti liela. Deficīts, protams, ietekmē cenu līmeni, kas Valmierā ir izveidojies nesamērīgi augsts attiecībā pret vidējo ienākumu līmeni.
Mums jāstrādā, lai Valmierā dzīvot vēlētos un tas būtu iespējams iedzīvotājiem ar dažādiem ienākumu līmeņiem. Svarīga ir arī tādu speciālistu piesaiste kā pedagogi, medicīnas darbinieki, kā arī citi. Šāda problēma ir aktuāla arī citās pilsētās, un par to ir daudz diskutēts, taču valstiskā mērogā risinājuma patlaban diemžēl nav. Aktīvi ir jāpievērš uzmanība arī dzīvojamā fonda atjaunošanai. Pašlaik tas norisinās ļoti lēni – Eiropā gada laikā tie kopumā ir 1,5-2%, Latvijā tie ir 2% 20 gados. Valmiera daudzdzīvokļu dzīvojamo namu siltināšanas ziņā ir viena no līderēm. Taču jaunā paaudze arvien mazāk grib dzīvot padomju laikos celtajās mājās, viņi meklē kvalitatīvu, eiropeisku jaunceltni ar pagalmu un rotaļlaukumiem.»
Par reģionālās reformas ieguvumiem Jānis Baiks stāsta:
«Ņemot vērā, ka Valmiera ir pēc apdzīvotības blīvuma trešā visblīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā (pirmā ir Rīga un otrā – Rēzekne), mums brīvu vietu paliek aizvien mazāk. Esam skatījušies arī no daudzdzīvokļu mājas būvēšanas principa, un vietas, kur būvēt, nav vairs daudz. Protams, skatoties perspektīvā uz pilsētas attīstību, ir jāatstāj vieta arī kādai sabiedriskai būvei. Tomēr es redzu vairākus ieguvumus no reģionālās reformas, kas notiks nākamajā gadā, jo, skatoties uz to, ko piedzīvojām kovida laikā, kad notika pretējais (cilvēki nevis devās no laukiem uz pilsētu, bet no pilsētas uz laukiem – aut.), kad cilvēki sāka meklēt lauku viensētas un dzīvot tālāk no blīvi apdzīvotām vietām, es domāju, ka tā ir arī Valmieras perspektīva. Ja mēs esam visi vienā novadā, tā teikt, visi zem viena jumta, tad mēs arī varam teritoriju kopīgi attīstīt, lai dzīvesvieta būtu tepat novadā, nevis visi pārceltos uz pilsētu. Valmierā ir pieejami visi nepieciešamie pakalpojumi – sākot ar pirmsskolas izglītību un beidzot ar atpūtas iespējām pilsētā. Tas arī šos cilvēkus pievelk, bet pilsēta ir tik liela, cik ir. Priecājamies par blakus novadu attīstību un dzīvojamo kvartālu apjoma pieaugumu. Tā arī ir jāturpina attīstīties, it īpaši, kad būsim viens novads, attīstība notiks vēl straujāk.
Protams, jārada apstākļi, lai cilvēkiem būtu ērta nokļūšana līdz Valmierai, viņi varētu dzīvot arī 50 kilometru rādiusā ap Valmieru. Šādu attālumu šobrīd cilvēki ir gatavi veikt un veic, braucot strādāt uz Valmieru. Ir jāturpina pilnveidot infrastruktūru, lai iedzīvotāji var mērot šo ceļu, lai iegūtu sev nepieciešamos pakalpojumus, bet dzīvesvietu nemainītu. Ir jābūt labai mobilitātei – ir jau pietiekami labi sabiedriskā transporta kustības grafiki, bet, kā jau teicu, vienā pašvaldībā infrastruktūru pilnveidot ir vieglāk. Lai arī sadarbība ar apkārtējiem novadiem ir laba, tomēr zināma sāncensība pastāv, traucējot sadarbībai veidoties vēl labākai. Šajā ziņā es redzu tikai ieguvumus no reformas.
Skatoties infrastruktūru, kas ir tuvākajās pašvaldībās, katrs skatāmies nedaudz savā virzienā, ja runā par attīstību. Tomēr mums ir mērķtiecīgi jāattīstās kā vienai pašvaldībai. Tā sasniegsim vairāk, piemēram, mājsaimniecības Valmiermuižā šobrīd ir pieslēgtas Valmieras pilsētas ūdensvada un kanalizācijas sistēmai.
Pareizi pārvaldot teritoriju, stiprināsim esošās apdzīvotās vietas, tajā skaitā domājot arī par pakalpojumiem, kas ir pieejami uz vietas, ieskaitot izglītību. Pašlaik jau transporta kustība ir vairāk vai mazāk pakārtota, lai cilvēki varētu braukt uz Valmieru darbā un pēc tam atgriezties mājās. Pilnveidojot transporta plūsmu, jāatrod labākais risinājums ne tikai strādājošajiem, bet arī skolēnu pārvadājumiem, lai plūsma būtu loģiskāka un pieejamāka. Mēs neesam tik lieli un kopējais cilvēku skaits nav tik liels, tāpēc mums ir jāpārvalda un jāsniedz pakalpojumi cilvēkiem, nevis teritorijai.»
Lai risinātu dzīvojamā fonda nepietiekamību Valmierā, pilsētā 2018. gadā ekspluatācijā tika nodotas divas daudzdzīvokļu īres namu ēkas. Pašvaldības kapitālsabiedrība SIA «Valmieras Namsaimnieks» realizēja pirmo šāda veida projektu Latvijā – uzbūvēja divus daudzdzīvokļu namus ar 150 dzīvokļiem, kas paredzēti izīrēšanai. Tos par jauno mājvietu ļoti ātri izvēlējās lielākoties jauni cilvēki un ģimenes. 15 no tiem ir vienistabas dzīvokļi 25 – 30 m2 platībā, 90 divistabu dzīvokļi 34 – 41 m2 platībā un 45 trīsistabu dzīvokļi 50 – 54 m2 platībā. Divi vienistabas dzīvokļi ir īpaši pielāgoti cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Īres maksa par kvadrātmetru ir 5,20 eiro mēnesī (īres maksā ir iekļauti arī mājas apsaimniekošanas izdevumi). Īrniekam papildus ir jāmaksā maksa par komunālajiem pakalpojumiem atbilstoši skaitītāju rādījumiem.
Dzīvokļa īres tiesības var iegūt jebkura fiziska persona neatkarīgi no pašreizējās dzīvesvietas, taču īres līgums paredz visām dzīvoklī dzīvojošajām personām nepieciešamību deklarēt dzīvokļa adresi kā savu dzīvesvietu. Dzīvokļa īres tiesības tiek piešķirtas uz trim gadiem, un īres līgums aizliedz dzīvokli nodot apakšīrniekiem, kā arī viena persona var īrēt tikai vienu dzīvokli.
ĪRES NAMI Valmierā. Publicitātes foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv