Pozitīvā gaisotnē

«Mūsu sadarbības partneri Naukšēnos ciemojās 16 cilvēku sastāvā, papildinot braucienu ar Latvijas un arī nedaudz Lietuvas apskati, jo programmu ārpus Naukšēniem sagatavot palīdzēja Edgars Zaķis – universālais tulks un šoferis – cepuri nost viņa priekšā!

Naukšēnos ciemiņi ieradās aizpagājušās svētdienas vakarā un pēc Naukšēnu muižas apskates lielākā daļa turpat arī tika izmitināti, bet daži gulēja arī Lauvas līcī. No 16 viesiem seši Naukšēnus un Latviju apmeklēja pirmo reizi. Naukšēni nav tik lieli, lai katrai delegācijai ik reizi rādītu visu jaunu, tā ka vedām ciemiņus gan uz jau rādītām vietām, kā tās mainījušās, gan pilnīgi svaigiem objektiem.

Nākamās dienas rītā pēc brokastīm pa ceļam uz Ķoņu kalnu apskatījām meliorācijas projektu, par kuru pastāstīja Kaspars Roķis. Uzbraukuši augšā nedaudz salijušajā Ķoņu kalnā, Austrumeiropas lielākajā drumlinā, mēs ar Kasparu stāstījām, kāda ir Ķoņu kalna bagātība, kādas ir īpašumtiesības un tradīcijas, kā notiek pasākumi, kādi projekti jau realizēti, kādi ir nākotnes plāni un kas notiek apkārt Ķoņu kalnam.

Tālāk braucām uz bijušo Ķoņu skolu Dīķeru muižā, kur mūs sagaidīja Aiga Stiere, rādot un stāstot, kādiem pasākumiem šobrīd kalpo skola un kādas pārvērtības pēdējā laikā notikušas.

Tad no Ķoņu skolas braucām uz Naukšēnu Ugunsdzēsēju depo, no kura bija izbrauktas trīs mašīnas, pa ceļam pagastmājā paņēmām pirms dažām dienām atvestās 17 ugunsdzēsēju ķiveres ar aizsargstikliem, kuras pēc automašīnu apskates un nelielām uzrunām gan no manas, gan Andreja (Ruļļa) puses kā dāvana tika pasniegtas mūsu ugunsdzēsējiem.

Tālāk braucām uz Naukšēnu kultūras namu, iepazīstināju viesus ar pagalma projektu, kurš tuvojas noslēgumam – jau notiek apzaļumošana, bet kultūras nama zālē abi ar Indru pastāstījām par mūsu kultūras tradīcijām. Protams, vācu draugi, iebraukuši Naukšēnos, uz ielām daudz iedzīvotāju neredzēja un arī, ienākot kultūras namā, brīnījās, kā mēs to zāli piepildām. Tad arī skaidrojām, ka šobrīd druvā minūte dārga un naukšēniešiem darba pietiek. Apsēdāmies jaunajos krēslos, parunājāmies un noskatījāmies uz lielā ekrāna trīs īsfilmas: jau pirms pāris gadiem tapušo tūrisma filmu, kā arī šīgada pavisam svaigos darbus par Naukšēnu novada svētkiem un ugunsdzēsēju sacensību reklāmas filmiņu. Vācieši tika pie suvenīriem – mūsu pildspalvas, mazā magnētiņa ar mūsu skatu un informatīvā izdevuma latviešu valodā, kurā atrodami diezgan daudzi svētku foto.

No kultūras nama kājām devāmies uz skolu, kur direktore parādīja telpas, satikām un redzējām arī bērnudārza vasaras periodā apvienoto dežūrgrupiņu. Arī skola, kā jau vasarā, tiek gatavota jaunajai sezonai, darbinieki tajā rosās, viesi tika arī cienāti ar pusdienām, līdz ar to skolas atmosfēra tika izbaudīta pilnībā. Vēl iepazināmies ar skolas vēsturi, absolventu dēļiem un tradīcijām, kā arī ar jaunajām piebūvēm, ar ko tiešām joprojām varam lepoties. Arī, ieejot ēdamzālē, kura remontēta pirms apmēram 12 gadiem, ciemiņi prasīja, vai tas ir pagājušā vai aizpagājušā gada remonts, cik labi viss bija saglabājies. Kad skola bija apskatīta, ielūkojāmies arī sporta zālē, atceroties naukšēniešu sportiskās tradīcijas.

Tad devāmies uz Cilvēkmuzeju, kur Edgaru tulka lomā nomainīja Everita Groševa, Diāna (Glušonoka) iepazīstināja ar vēsturi un izrādīja muzeja ārpusi. Pēc tam bija variants par tikšanos ar Agnesi Vaļinieci Ābelītēs, bet, tā kā Agnese tobrīd bija Kurzemē, viņas vietā, manuprāt, ļoti veiksmīgi iekļāvām divus citus objektus – jauno SIA Naukšēni liellopu kūti Lejasbolēs un SIA A. D. topošo graudu kalti. Jurģis Krastiņš gan man prasīja, vai esmu pārliecināts, ka vācieši grib redzēt jauno fermu, savukārt es atbildēju, ka esmu pārliecināts, ka gribu viņiem to parādīt. Fermā mūs sagaidīja speciālists Pēteris, vēlāk piebrauca arī Jurģis, un forši sanāca, ka mēs, ietērpušies speciālos skafandros, zābakos un cepurēs, iepazināmies ar fermu, ar tās kārtību, lielo apjomu un nākotnes plāniem. No turienes devāmies uz otru jaunu mūsu uzņēmēju projektu SIA A.D. topošo kalti. Lielie torņi aug kā sēnes un šobrīd tur notiek aktīva projekta īstenošana – uzbrauktuve svariem, noliktavas un viss ar kalti saistītais. Ainis (Dukurs) pats mums apstāstīja, kas notiek, ciemiņi varēja pārliecināties, kā mēs augam. Tad kāpām uz plosta. Uzzinājis, ka divi delegācijas dalībnieki interesējas par mežu apsaimniekošanas jautājumiem, paaicināju mežu īpašnieku Madaru Kalniņu, kurš bija atsaucīgs un kopā ar mums brauca ar plostu un ar Everitas starpniecību, visai grupai baudot Rūjas skaistumu un krastu panorāmu, priekšā sēdošajiem notika saruna par Latvijas un Vācijas mežu apsaimniekošanas jautājumiem.

PIE UGUNSDZĒSĒJU DEPO. No kreisās: Hermans Ludeviks, Andrejs Rullis, Regīna Hartlage un Jānis Zuments. Noras Kārkliņas foto