Pirmoreiz kastaņās
TRANSILVĀNIJA. Joprojām, vēl pēc vairākiem gadiem, šis vārds manī skan tā savādi — ar kādu neparasti spēcīgu, noslēpumainu un mistisku pievilcību. Kaut arī, liktos, nekā īpaša: tā ir Rumānijas daļa, novads ar kalniem un mežiem, vārdu ieguvusi no trans silva — tātad zeme aiz mežiem, caur mežiem, kā to apzīmējuši senatnē. Mūsdienās daudzi Transilvāniju asociē ar Drakulas tēlu, lai gan lielākoties tā ir kinoindustrijas zīme: pēc 30. gados uzņemtās filmas un vēlāk pusotra simta citām, kas kādreizējo valdnieku Vladu Tepešu iecēlušas bezmaz vai briesmīga vampīra kārtā, daļu vēsturisku notikumu pārstāstu sajaucot ar fantāziju un mistiku. Rumānijā (un ne tikai) briesmoņa tēlu veiksmīgi ekspluatē suvenīru darinātāji un tūrisma firmas, aicinot interesentus uz vairākām Drakulas pilīm Transilvānijā, kur Vlads Tepešs esot uzturējies; apmešanās vietas viņš arī mēdzis mainīt, un kā liecība pie Branas pils XXI gadsimta apmeklētāju sagaida kāds saldais pārītis — divi izbāzeņi, kas šo nīcīgo pasauli noteikti atstājuši vardarbīgā ceļā, jo Drakulam esot paticis upurus mocīt ilgstošā nāvē, piemēram, uzdurot uz mieta...
Lai nu kur nostāsti par bargo valdnieku, skaistajā novadā vienmēr gribējies atgriezties brīnišķīgo kalnu pievilcības dēļ. Un ceļi, kas serpentīnos tos šķērso, arī ir īpaši, Rumānijā slaveno Transfagarašu ieskaitot: pāri Fagaraša kalniem ciku cakām vijas šoseja, kuru aukstākās ziemās atsevišķos posmos vienkārši slēdz un ciematus tā kā atgriež no pārējās pasaules, bet daudzpieredzējušie laucinieki tam vienmēr laikus sagatavojas, uzkrājot pārtiku. Kad nupat maija sākumā izdevās atkal būt Transilvānijā, pavasaris tur valdīja pilnā plaukumā: daba un cilvēki svinēja atmodu ar kastaņu svecēm, milzīgiem zilo īrisu ziediem un ceriņu smaržu. Arī mēs, ziemeļnieki, Latvijas vēlā pavasara saskumdināti — jo mums šogad pavasaris tā arī nebeidza sākties...
Dziļā pazemē: Salina Turda
Brīvo dienu Klužas-Nabokas pusē izdevīgi sākt ar Salinu Turdu — seno sāls raktuvju apmeklējumu. Tās bija vienas no lielākajām pasaulē, darbu sākušas jau viduslaikos, un sāli tur ieguva līdz pat XX gadsimta beigām. Veselīgais gaiss, ko joprojām nodrošina sāls klātbūtne, pamudinājis ierīkot ārstniecības iestādi (ja pareizi sapratu, sāls istabas vismaz Klužā pieejamas joprojām), taču nu jau kopš 1992. gada te atrodas muzejs, atrakciju parks un visvisādas izklaides, virszemē arī tirdziņi kā neizbēgama parādība visur, kur ļaudis pulcējas.
RAKSTU RAKSTI. Sāls ornamenti. Ineses Bošas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv