Pilnīgi dulla, taču izvērtējama ideja
Viņnedēļ sanāca pabūt, iespējams, uz ilgu laiku lielākajā pasākumā mūspusē. Pulcēšanās lielākās grupās no vakardienas valstī aizliegta, tāpēc vērienīgajā domu apmaiņā par Latvijā ceturtā lielākā ezera samilzušajām problēmām Burtnieks 2022 sabraukušie teju piecdesmit vīri, jaunekļi un dažas dāmas bija patlaban jau ar likumu aizliegta izmēra prātu vētra.
Labi, ka šādu viedokļu apmaiņu klātienē izdevās saorganizēt, jo ieinteresētās puses dabūja dzirdēt daudz vērtīgu ierosmju, kuras tagad varētu pamazām sākt realizēt.
Burtnieka spožums un posts, ja tā varētu izteikties, ir plēsoņa un izcila delikatese reizē – zandarts. Pēc tā kāro gan zvejnieks ar visa veida zvejas rīkiem, galvenokārt pēc tā ezerā brauc arī katrs sevi cienošs makšķernieks vai spiningotājs, nobruņojies ar attiecīgo tehniku un smalku aparatūru, cik nu vien viņam atļauj maciņš. Tā īsti nav precīzu datu, cik zandartu no Burtnieka reāli katru gadu izsmeļ gan zvejnieki, gan makšķernieki, taču realitāte ir tāda, ka šobrīd ar zandartu lomiem ezerā ir samērā bēdīgi. Tai pašā laikā delikatese ar nosaukumu Burtnieka zandarts ir ierasta lieta labākajos Valmieras un ne tikai mūsu pilsētas restorānos. Kaut kādā ceļā šī zivs tomēr līdz gardēža šķīvim nokļūst.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Pilnīgi garām! Pati par sevi ideja, ka varētu kāds Latvijā arī zandartus mēģināt audzēt audzētavās, varbūt nav nemaz tik slikta. Taču pļavas aiz Silzemnieku dambja, pat dīķi un ieloks ezera pusē tādai audzētavai neder. Zandarts ir zivs ar īpašām prasībām, pat ļoti kaprīza. Pirmā un galvenā prasība, ka šai zivij gan nārstošanai, gan dzīves un medību laukiem ir vajadzīga ļoti tīra, ar oļainu granti un arī palieliem akmeņiem klāta gultne, kurā ir arī ļoti tīra ūdens izplūdes no pazemes avotiem. Silzemnieka ielokā, lai līdz tādai gruntij tiktu, būtu jāizņem vai 10 metru biezs melnzemes un kūdras slānis un arī tad nav zināms, vai apakšā būs oļains grants slānis. Drīzāk tikai glūda, vai zilais māls. Tādēļ zandartu skaita (un arī lomu) samazināšanos ezerā arī vajadzētu vērtēt tieši no šī viedokļa: ezers pēdējos gados tik strauji aizaug, ka tā gultnē ir sagūlušās ne tikai paša ezera, bet arī upju sanestās dūņas, koku, skaidu un citādas atliekas no intensīvās mežizstrādes (tāda agrākos gados šo upju baseinos tikpat kā nenotika). Reizē ar to zandartiem ezerā ir ļoti strauji samazinājusies viņiem tīkamā dzīves telpa ar grants un baltās smilts klajumiem. Zandarti nav nometnieki (zivis, kas uzticīgi cenšas uzturēties vienās un tajās pat vietās), tādēļ dodas projām, ja vien ir iespēja, pat uz citiem ūdens baseiniem, kur gultne ir atbilstošāka viņu dzīves veidam. Burtniekā šāda iespēja ir Salaca. Tādēļ pieļauju, kad lielākā daļa zandartu nav pat izķerti, bet gan devušies jūras virzienā. Var ar makšķerniekiem aprunēties, bet esmu dzirdējis, ka tieši pēdējos gados Salacā pie Mazsalacas ne viens vien ticis pie laba zandartu loma.
Secinājums viens - bez ezera attīrīšanas no sanesumiem pie zandartiem netikt!