Pie mums kā otrajās mājās
24. augusts ir Ukrainas neatkarības diena. Un 24. augustā paies pusotrs gads kopš Krievijas armijas iebrukuma neatkarīgā valstī.
Pusotrs gads karā un daudziem tikpat ilgs laiks bēgļu gaitās. Lielākā daļa kara bēgļu Valmieras pusē ieradās pērnā gada pavasarī. Mazliet atšķirīgi bijis ar svatoviešiem. Viņi braukuši cits pie cita, meklējuši patvērumu pērnajā pavasarī, vasarā, rudenī. Cita pēc citas kara postīto Svatovi un blakus ciemus atstājušas vairākas ģimenes, kurās vecākā paaudze un bērni. Pirmie braukuši nezin kur, bet pārējie jau devušies pie svatoviešiem uz Valmieru. Un tagad viņi rēķina, ka Valmierā mācās, strādā un dzīvo 40 svatoviešu, kas reizi pa reizei satiekas, parunājas, daži kopā strādā, citi nedēļas nogalēs atpūšas.
«Nupat vairākas ģimenes sanācām kopā, sasēdāmies pa mašīnām un aizbraucām līdz jūrai. Visi aizņemti, tāpēc līdz šim nebijām pie jūras bijuši,» priecīga sacīja Lilija Kurilo, bet viņas mamma Olha stāstīja, ka vienmēr satiekoties, aprunājoties ar savējiem, un salīdzina, ka Valmiera un tās apkārtne ir tikpat ziedoša, zaļa, kāda bijusi Svatove un netālais ciems, kur viņi dzīvojuši pirms iebrukuma.
ČETRAS NO ČETRDESMIT svatoviešiem, kas raduši mājas Valmierā. Četrdesmit svatovieši te kara laikā centušies iedzīvoties un Olha (no kreisās), Lilija, Taisija un Tetjana, saka, ka viņām noteikti izdevies, un pateicas latviešu atvērtajām sirdīm, sapratnei, atbalstam un pašu uzņēmībai. Autores foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv