Pēc "dzīves uz koferiem" atpakaļ Naukšēnos

Tolaik jauneklis bija arī aktīvi iesaistījies Latvijas vides aizsardzības fonda Rūjas upes gultnes tīrīšanas no koku izgāzumiem projektā, kopā ar domubiedriem sakopšanas talkās atbrīvojot no kritušajiem kokiem upes posmu 12 km garumā no Naukšēniem līdz Ķoņu dzirnavām. Šobrīd Andis kopā ar draudzeni Annu iekārtojas divistabu dzīvoklītī Naukšēnu muižas teritorijā, uz kurieni pirms dažām dienām pārvesta iedzīve, lai pēc dzīvošanas uz čemodāniem posma lolotu un īstenotu jaunas idejas, kā Latvijas iedzīvotājos radīt lielāku interesi par Naukšēniem.

Anna pēc četriem Liepājā nodzīvotiem gadiem šovasar Launkalnes pagasta Zadiņos vadījusi brīvprātīgo darba grupu, kurā gan aktīvie, gan jaunieši ar īpašām vajadzībām kopā mūrējuši pīļu māju, pēc tam izbraukusi velo mūziku ar Kārli Kazāku, sarīkojot koncertiņu arī Naukšēnos, no kurienes pa taisno devusies uz Dziesmu svētkiem. Tad brauciens kopā ar Andi uz Poliju un Čehiju, bet kopš septembra viņa vada teātra pulciņu mazajās klasītēs Viesturskolā. Uz jautājumu, vai Tiltgaļi galīgi pamesti novārtā, Andis atbild, ka vecāki vēl gana spēcīgi, lai paši saimniekotu, bet viņš kā palīgs rūpējas par tehniku, to remontējot, pārbūvējot un cenšoties uzlabot. «Dzīvojot laukos, acs jau ir piešauta, ko iespējams padarīt labāku un vienkāršāku,» viņš atzīst, atceroties, ka Liepājas periodā izgājis metināšanas kursus, iegūstot labu informāciju un praktisko pieredzi, taču bijušas daudzas lietas, kuras varētu vēlēties labākas, jo daudz kas atkarīgs no pasniedzēja, tomēr noteikta saprašana iegūta.

Vai jauniem cilvēkiem laukos nav garlaicīgi? Kāds zobārsts no Ukrainas, kuru valmierieši jau bija paspējuši novērtēt, kopš novembra pārcēlās uz Rīgu ne jau materiālā izdevīguma dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam, kurš dzīvojis daudzmiljonu Kijivā, Valmierā pietrūcis vēriena...

Andis: Būtībā jau mēs visi dzīvojam laukos, arī Rīga priekš tādiem mērogiem ir mazpilsēta, tā ka nav lielas starpības. Laukos foršā lieta ir, ja kaut ko gribas, tad pats to var izdarīt, sabīdīt un organizēt. Pilsētā iespraukties ar kaut kādām jaunākām idejām grūti, bet laukos pēc tādām visi izslāpuši, ja kaut ko piedāvā, tad: jā, šis derētu, ņemam ciet.

Vai pēdējā laikā ir kādas svaigas idejas radušās?

Andis: Šodien pat radīsies, jo vakarā Rūjienā notiks pirmais improvizācijas teātra mēģinājums, tajā būsim seši cilvēki, bet vēlēšanos darboties apliecinājuši astoņi, taču varam ņemt vēl kādu klāt, jo mums kultūras namā ir ierādīta telpa un varēsim sākt mēģinājumus.

Savulaik darbojos Astras Kacenas vadītajā Jelgavas studentu teātrī, viņa viena no pirmajām improvizāciju ieviesa Latvijā, tur padarbojos kādus trīs gadus, pēc augstskolas beigšanas pievienojos Valmieras ViAGaram. Tad uztaisīju improvizācijas teātri Naukšēnos, gāja riktīgi forši, vienu gadu nostartējām, bet tad sākās kovids, un tagad iekustinām to lietu no jauna.

Pirms vairākiem gadiem tu devies braucienā pa Eiropu – kādu pieredzi tu no tā ieguvi?

Andis: Principā tas bija atpūtas brauciens uz pusgadu ar mašīnu pa Balkānu valstīm. Ar bijušo draudzeni sarēķinājām, ka šajā pusgadā mēs iztērējām vien 1700 eiro, jo izmantojām mājaslapu Workaway, kurā piecas dienas nedēļā pa piecām stundām tiek piedāvāti simboliski darbi apmaiņā pret nodrošinātām naktsmājām, ēšanu, drēbju mazgāšanu un pārējo. Šāda ceļotāju uzņemšana izplatīta visā pasaulē, Latvijā ir kādas 40 vietas, tuvākā no tām atrodas Vīnkalnos. Katrā vietā dzīvojām pa divām nedēļām, dažās sanāca pat mēnesis. Baigi forši sastapt vietējos un saprast, ko viņi domā un dzīvē reāli dara. Pabijām kādās septiņās vietās, kur tā ilgāk pavadījām laiku, un pilnīgi visās bija motorzāģis, bet tikai vienā vietā cilvēks mācēja ar to strādāt, tā ka par dzīvi viņi pārāk neiespringst. Nemācēšu teikt, kas tas bija, bet Slovēnijā iekūlāmies vienā festivālā, kurā visi bija saģērbušies lielos tādos kā govju tērpos, gāja vaļā pamatīgs šovs – kaut kas ļoti tradicionāls un nacionāls, informācijas centrā mums izskaidroja, bet es vairs neatceros konkrēti, kas tas bija. Kopumā WorkaWay lapa domāta zaļi un komūnīgi domājošiem cilvēkiem, ļoti daudz permakultūras lietu, kaut gan tur iekārtotie dārzi lielākoties bija no sērijas: kādu dārzu es negribētu. Tādu dārzu, kādu gribētu, mēs vēlāk ar Annu redzējām Aizputē – reģeneratīvā dārzkopība uz permakultūras pamatiem ar zinātnisku pieeju – ja reiz ir paredzēta šķelda 15 cm biezumā, tad tik daudz arī jābūt, lai nelīstu laukā nezāles, tāpat 15 cm šķeldas biezums labi uztur mitrumu.

Zadiņos jau arī šīs idejas uzturētas...

Aizputē darbojas līdzīgi, bet pieiet tai lietai zinātniskāk un pamatotāk, viņu dārzs bija arī vizuāli skaists ar kompostu, ar šķeldas ietvēm un celiņiem, ļoti organizēts un manā skatījumā tieši tāds, kādam tam vajadzētu būt ar iespējami mazāku augsnes irdināšanu un kustināšanu. Aizputē meistarklasē uztaisījām augstās dobes, ieklājām pareizo mulču, viens no tiem, kas šo nodarbību vadīja, bija man pazīstams jelgavnieks, pie viņa arī aizlaidām apskatīties viņa mikrobiofermu, kas cenšas vietējo apkaimi nodrošināt ar dārzeņiem un olām, kā arī ļoti dalās ar visu informāciju, uzskatot, ka globāli daudz labāk audzēt šādā veidā, nevis tā, kā to šobrīd konvencionāli darām – tāda ir viņu ideoloģija. Liepājas laiks, kamēr tur dzīvojām, sanāca baigi foršais.

Anna: Tas bija ļoti piepildīts ar dažādiem vērtīgiem notikumiem, cilvēkiem un kopienām. Tobrīd strādāju nevalstiskajā organizācijā, radījām paši sev visādas projektu iespējas un pasākumus. Jā, tas bija ļoti piepildīts laiks ar dažādiem vērtīgiem notikumiem, cilvēkiem un kopienām.

Vai neesat nonākuši pretrunā ar Tiltgaļu saimniecību, kura nodarbojas ar rūpniecisko piena ražošanu?

Andis: Jautājumi, kā ir pareizāk un labāk, jau visu laiku tiek uzdoti, Tiltgaļos nopietni piedomājam pie labturības nodrošināšanas. Īstenībā es esmu ļoti, ļoti nost no lauksaimniecības, vairāk strādāju ar rokām un dzelžiem, bet pie augsnes apstrādes un lopkopības esmu klāt ļoti maz, tāpat neesmu diez ko interesējies par zaļo kursu. Idejiski tur daudzas lietas droši vien ir pareizas, bet, cik tās labi veidotas un izskaitļotas, ir cits jautājums, jo ir daudzas lietas un kļūdas, ko mēs paši darām, kā no seniem laikiem pieņemts – mēs tā darījām, un tā ir pareizi. Pēc augstskolas beigšanas bija visādas idejas, kā vajadzētu saimniekot, bet nav tik vienkārši labi strādājošā sistēmā kaut ko mainīt mainīšanas pēc, jo tad var sanākt vairāk galvassāpes nekā labuma. Nesen nosvinējām saimniecībai 30 gadu jubileju, bet māsa Tiltgaļu nosaukumu atradusi jau 18. gadsimta kartē.

Varbūt jums ir kas padomā, kā attīstīt Naukšēnu muižas kompleksu?

Ir jau vairākas idejas, no septembra skatāmies un meklējam visādus variantus. Aizgājām paklausīties, kad bija tikšanās par muižas nākotni, uzprasījām ekskursiju, lai varam visu iepazīt. Ļoti uzrunāja klētiņa, vēl arī darbnīca – tādas interesantas telpas, kurās var pieķert aci un dvēseli.

Anna: Vienkārši meklējām iedvesmu idejām, kur varētu ko attīstīt un izpausties.

Andis: Liepājā redzējām, cik vienkārši cilvēki to dara un cik vienkārši uztver, tāpat arī Aizputē. Mums pazīstams liepājnieks, cik nu veiksmīgi vai neveiksmīgi, pārņēma savā pārziņā internātskolu un mēģināja kustināt lietas, tāpēc mums arī tā sajūta ir kādu pa pusei degradētu, bet foršu vietu izveidot un attīstīt par cilvēku satikšanās vietu, kura veicinātu arī kopienas izglītošanos. Šobrīd mums ļoti liela interese un cerība ir par Rūjienas veco ugunsdzēsēju depo, tagad atliek vien gaidīt, kad būs gatavs jaunais.

Rūjienā un Naukšēnos cilvēki satiekas galvenokārt sporta zālēs vai kultūras pasākumos, kamēr iet pēc jakām, tikmēr pārrunā pāris vārdus un tad sakāpj mašīnās un aizbrauc. Mums gribas cita veida dzīvību, kas nesaistās tikai ar sportu, koncertu vai teātra izrādi.

Anna: Piemēram, man mīļajā Čehijā ļoti dzīva ir krogu kultūra, tur krodziņš kalpo kā satikšanās vieta. Liepājā līdzīgs ir Juliannas pagalms, kurā ir gan nevalstiskās organizācijas, gan uzņēmumi – pa dienu strādā, bet vakarā tur vairāki krodziņi vaļā, notiek koncertiņi, izrādītes, erudīcijas spēles – saturiskā ziņā viss tādās neformālās, brīvās izpausmēs, ir par ko cilvēkiem runāt, satikties, radot tādu kā kopienas sajūtu, kuras šeit mums pagaidām pietrūkst.

ANDIS BOŠS: «Naukšēnos ir ko redzēt, tāpēc vajag uztaisīt vēl kādu vietu, uz kurieni braukt ciemos.» Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023