Pastiept roku pāri melnajam
Cilvēkiem ir divas rokas, divas kājas, viena galva uz pleciem, un vajadzētu būt, ka katram no mums ir viena spēcīga un laba sirds. Tajā pašā laikā cilvēki ir tik dažādi, jo esam kā vitrāžas no maziem stikla gabaliņiem. Mēs atstarojam gaismu pēc iespējas, pēc dzīves laikā gūtās pieredzes. Saruna ar Valmieras SOS bērnu ciemata direktoru EDIJU PĒTERSONU.
Dienas, mēnešus un arī gadus ciematā vada pašu vecāku nemīlēti bērni. Vai esi meklējis atbildi, kāpēc ar šiem bērniem tā noticis?
Esmu aizdomājies tik tālu, ka saprotu — vecākus bērns neizvēlas, tāpēc pirmā un lielākā laime bērnam ir piedzimt labvēlīgā ģimenē. Vai bērns izvēlētos piedzimt karaliskajā ģimenē, vai vienai nepilngadīgai meitenei, kura pati jau gadiem dzīvojusi ārpusģimenes aprūpē? Teorijas var būt dažādas par to, kā nonākam pie saviem vecākiem, bet tie ir pieņēmumi, kas, manuprāt, nesakrīt ar realitāti.
Karaļnamā saprot vienu dzīves kvalitāti, bet, dzīvojot kā melnā caurumā, bērns pat nezina, ka var būt citādi. Bērns nezina, kādas var būt attiecības ģimenē: siltas, mīlošas, kur viss tiek izrunāts, nevis bļaušana, aukstums un ēdiena trūkums. Vecāku atbalsts bērniem ir ļoti svarīgs, taču par vecāku tevi nekur neapmāca, tāpēc ļoti daudz ir atkarīgs no paša pieredzes.
Kāpēc tik asi salīdzini — karaļnams un melnais caurums?
Nav vienmēr teikts, ka sociālā riska ģimene ir nabadzīga, tā var būt turīga. Būs līdzekļi, bet arī pilnīgs emocionālais vakuums. Varbūt bagātiem vecākiem nav laika bērnam, varbūt viņi dzīvo spriedzē, krīt atkarībās, varbūt bērns izaug pie auklītēm? No otras puses: kāpēc mājas, kur dzīvo sociālā riska cilvēki, saucam par melnām? Sociālie darbinieki, kuri ikdienā strādā ar ģimenēm, saka, ka apdraudētie bērni tiešām dzīvo kā melnā caurumā. Viņu mājas burtiski ir melnas — aukstums, netīrība, sienas nokvēpušas. Cilvēki kaut kā izdzīvo, bet kāda ir viņu dzīves kvalitāte? Cilvēki eksistē, bet tur dzīvo arī bērni, kuri neiepazīst citu dzīvi. Paaudzi pēc paaudzes turpinās šis apburtais loks. Kāpēc lielākie bērni pēc skolas labprāt paliek internātā? Beidzot siltums, silts ēdiens un balti palagi, taču bērnam tā vajadzētu justies arī emocionāli. Tajās melnajās mājās tas nebūs iespējams un diemžēl arī ne visās uz ārpusi «normālās ģimenēs», ja bērnam jādzīvo vidē, kas nav pozitīvi atbalstoša.
BĒRNIEM VAR PALĪDZĒT, ja sabiedrība sadosies rokās, par to pārliecināts Edijs Pētersons. Viņš zina, ka ģimene ir spēks, jo pats visvairāk pozitīvu emociju gūst savā ģimenē kopā ar sievu, meitām un mazbērniem. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv