Pastalās iestrādāts senču gēns
«Dieva radīta radība staigā pa Dieva radīto zemi un atstāj pēdas aiz sevis. Bez tam viss ir dabīgs, viss roku darbs. Vai nav skaisti?» tā reizē jautā un savu pārliecību par pašas darināto pastalu īstumu pauž ILZE GULBE, kas pastalas sākusi taisīt pirms gada, bet jau paspējusi sajust: «Vilkme pārdomāt katru sīkumu, katru niansi, kas jāzina šajā darbā, ir milzīga. Es mācos un mācos. Ne tikai praktisko pusi, bet cenšos saprast un izzināt, cik labi pastalas kalpoja senčiem. Nupat sameklēju un pārlasu «Mērnieku laikus», Upīša «Zaļo zemi».
Skolas gados biju lasījusi, bet nebiju pievērsusi uzmanību tam, cik sīki tur aprakstīts, kurp cilvēki devās, kā ģērbās. Un tas sakrīt ar to, ko man par laiku, kad pastalas bija valkāšanai, ikdienas gaitām, nevis dejošanai, stāsta manas vecmāmiņas māsas. Pirms nebiju aizrāvusies ar pastalu darināšanu, nezināju, ka mans vecvectēvs tās arī taisījis. Galvenokārt saviem bērniem. Bijusi kupla ģimene, visiem vajadzējis kājas apaut. Un bijis arī tā, ka bērniem ar pastalām nācies dalīties, jo katram savu pietrūcis. Droši vien ādas, lai uzšūtu visiem, nav bijis gana,» uzzinātajā un pārdomās dalījās Ilze un piebilda, ka vairākus mēnešus, kopš darbojas Beverīnas amatnieku biedrībā, kopš jutusi, ka pastalu taisīšana ir darbiņš, kas viņu aizrauj, taisījusi klasiskās pastalas ar savilkto purniņu. Tās piegriezusi, locījusi, līdz bijušas gatavas, galvenokārt mazāku un lielāku dejotāju vajadzībām, bet tad rokās nonākušas vecas, vecas pastaliņas no Mazsalacas puses. Tās bijušas senas, 1925. gadā meistarotas.
SAVĀ DARBNĪCĀ. Ilze Gulbe stāsta, ka darināt pastalas ir savādi īpaši. Iespējams, tas tāpēc, ka šo amatu pratis viņas vecvectēvs. Un arī Ilze pastalas taisa tādas, kādās vidzemnieki staigājuši pirms gadsimta.Artjoma Oša foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv