Pasaule kļūst labāka

Pasaule kļūst labāka, jo mēs apgūstam toleranci, mazliet zaudējam egoismu, cenšoties saprast, ka katrs taču esam atšķirīgs. Vien ir tepat blakus cilvēki, ģimenes, bērni, kurus liktenis vairāk grauzis. Ne vienmēr izdosies atbildēt, kāpēc, bet, ja vien ļausimies, tad ir katra spēkos atbalstīt un palīdzēt – ar labu vārdu un darbu. Ja arī neizdodas pielikt rokas un sirdi, tad tagad zinām vairāk un varbūt vairs nerunājam ko muļķīgu un pavisam lieku.

Plecs pie pleca

«Plecs» ir kustība, kas strādā, lai ikvienam bērnam Latvijā būtu iespēja izaugt ģimenē, radot nepieciešamās pārmaiņas sistēmā, likumos un sabiedrībā. Aktīvi kustība darbojas gadu, un to sekmēja līdzcilvēku atbalsts. Nupat Ziemassvētku laikā akcijā «Dod pieci!» vāca līdzekļus iecerei izglītot jaunos vecākus, stāstot par jaundzimušā un maza bērniņa vajadzībām, bet pērn līdzcilvēki tika aicināti iztukšot Latvijas bērnunamus. Mums bija pat sauklis, ka Latvijai jaunajā gadu simtenī jābūt par valsti bez bērnunamiem. Tā gluži nav noticis, bet bērnu skaits institūcijās ir mazinājies, un, kas ļoti svarīgi, tiek atbalstīta un attīstīta audžuģimeņu, aizbildņu, adoptētāju kustība. Tas nozīmē, ka katram labas gribas cilvēkam ir radītas iespējas izprast, kā tieši viņš un vislabāk varētu palīdzēt tiem bērniem, kas uz laiku vai jau ilgi bijuši bez pašu vecāku rūpēm un mīlestības.

Aiz katra cipara, ko minam publikācijās, ir paslēpts kāda bērna dzīvesstāsts, taču, ja vēlamies skaitliski izprast, cik lielā mērā pasaule ir kļuvusi labāka, tad drīkstētu teikt, ka reizes četras, ja salīdzinām dinamiku pēdējo desmit gadu laikā.

2007. gadā mājaslapā adopcija.lv figurēja skaitlis 3322, pastāstot, ka tieši tik bērnu dzīvo Latvijas bērnunamos un patversmēs. Pašlaik «Plecs» informē par apmēram 800 bērniem, pārsvarā pusaudžiem, jauniešiem, kas turpina dzīvi sociālās aprūpes centros, bet labā ziņa ir tā, ka pašvaldību sociālie dienesti, bāriņtiesas, krīzes centru darbinieki ir sasparojušies tik tālu, ka jaundzimušie un pirmsskolas vecuma bērniņi būtībā vairs nenokļūst institūcijās. Bāriņtiesās uzsver: ja bērns ir jāizņem no ģimenes, kad tur apdraudēta viņa veselība un dzīvība, kad jāpasargā no vardarbības, tiek meklētas un arī atrastas audžuģimenes.

«Plecs» šobrīd ir atbalsts gan tām ģimenēm, kuras vēl tikai domā, kādu palīdzību spēs audžubērniem sniegt, gan jau ģimenēm, kas nokārtojušas ārpusģimenes aprūpes statusu, gan arī tiem vecākiem, kuri jau ģimenē uzņēmuši un audzina vienu vai vairākus bērnus.

«Pleca» varēšana gada laikā ir augusi augumā, un, apzinoties vajadzības, ir izveidota arī mentoru kustība. Adventes laikā «Liesma» sarunājās ar vienu no mentorēm, valmierieti Sanitu Kokenbergu, kura pati bijusi audžumamma, ir adoptētāja, bet pašlaik padomdevēja audžuvecākiem, aizbildņiem un adoptētājiem Vidzemē.

«Biežāk mēs sev pārjautājam: vai tiešām nevaru bērnam palīdzēt? Cilvēki ir kļuvuši atvērtāki. Ir ļoti daudz darīts. Tapuši atbalsta centri, organizēti audžuvecāku un bērnu satikšanās pasākumi, ieviestas atbalsta programmas. «Plecs» līdz elkoņiem bijis iekšā visos notikumos, lai sekotu labas pārmaiņas. Ilgus gadus mēs stāvējām uz vietas, bet pašlaik labie notikumi veļas kā tāda liela balta sniega bumba... Es priecājos, ka Latvijā ir izveidots liels resurss, kas turpina attīstīties, lai audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju kustību atbalstītu,» tā Sanita Kokenberga.

Atbalsta centri un mācības

Latvijā atvērti jau 13 atbalsta centri, kas dāvā pleca sajūtu audžuvecākiem. Atbalsta centru mērķis ir arī izglītot topošos un jau esošos audžuvecākus.

«Darāmā joprojām ir un būs daudz, bet vēlos teikt, ka tas, kas pašlaik notiek ārpusģimenes aprūpē, ir labi realizējies sapnis,» sarunā ar «Liesmu» sacīja Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja, atgādinot, ka iepriekš atbalsta sistēma audžuvecākiem bija vāja un sadrumstalota.

«Apmācības organizēja vieni, atbalstu sniedza citi, un audžuģimenes nereti zaudēja kapacitāti. Vēlos, lai atbalsta centrus audžuvecāki saskata kā patstāvīgu resursu,» tā Ilze, uzsverot, ka viens no atbalsta centriem darbojas arī Valmieras SOS bērnu ciematā.

Valmierā ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrā jau notikušas arī topošo audžuvecāku mācības, izmantojot AIRI programmu, kuras pamatmērķis ir sekmēt audžuvecāku zināšanas un prasmes, lai tiktu nodrošinātas uzņemto bērnu vajadzības pēc aprūpes, aizsardzības, attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, kultūras identitātes saglabāšanas un patstāvīguma. Audžuvecāki izmanto SOS ciemata audžumammu un citu speciālistu resursus, lai klausītos pieredzes stāstus, viesojas SOS ģimenēs, iziet praksi. Pašlaik četras jaunas audžuģimenes no Cēsīm, Liepas, Vecpiebalgas, arī Burtnieku novada gaida vērtējumu par atbilstību audžuvecāku pienākumu pildīšanai.

«Bērnunamos taču bērni tādām actiņām uz mums skatās... Mājās jau viss ir citādi, jo ātrāk viņi tiek ģimenē, jo labāk. Ģimenē taču vairāk uzmanības un mīlestības,» sacīja Viktors Vasiļjevs no Vecpiebalgas, kura sieva jau pirms pāris gadiem bija ieguvusi audžuģimenes statusu, un tagad arī Viktors izgājis apmācību. Vasiļjevu ģimenē jau izaudzināta pašu meita, arī pirms 18 gadiem aizbildnībā paņemtā Alīna, bet pašlaik lauku sētā skraida trīs audžubērni.

«Liesma» bija klāt dienā, kad jaunie audžuvecāki kārtoja eksāmenu, kurā tiek pārbaudīta izpratne par sāpinātu bērnu audzināšanas īpatnībām. Ģimenes bija gatavas jau pēc gadu mijas savās mājās uzņemt audžubērnus.

«Šo 50 mācībstundu un mūsu tikšanās mērķis ir ļaut katram cilvēkam lēmumu izvērtēt ne tikai emocionāli, bet, dodot laiku, izzināt, saprast. Mēs piedāvājam vērtēt dažādas situācijas, kas notikušas bērnu dzīvē, un meklējam atbildes, kā būtu pareizi audžuvecākiem rīkoties. Te drīkst iezagties šaubas par lēmuma pareizību. Mēs arī palīdzam audžuvecākiem ieraudzīt savus iekšējos resursus,» sacīja ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra Valmierā vadītāja Agita Dreiblate, piebilstot, ka jaunajā gadā SOS ciematā, kur darbojas jaunatvērtais centrs, notiks mācības arī adoptētājiem. Tāpat te būs vieta, lai audžuvecāki, aizbildņi un adoptētāji sanāktu kopā atbalsta grupās.

Jāpiebilst, ka aizejošajā gadā Latvijā darbu sākušas arī specializētās audžuģimenes, kas gatavas uzņemt bērnus krīzes situācijās, bērnus līdz trīs gadu vecumam, kā arī bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Tāpat rudenī grozīts adopcijas process, tā centrā liekot bērna vajadzības un ļaujot bērniem no bērnunamiem un audžuģimenēm ar potenciālajiem adoptētājiem tikties neformālā gaisotnē.

Sekmēt iekļaujošu sabiedrību

Deinstitucionalizācijas otra un nopietna šķautne ir cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušana sabiedrībā. Runa ir arī par iesaisti darba tirgū, tādējādi veicinot viņu neatkarību un patstāvību.

«Liesma» ir rakstījusi par sociālajām kampaņām, kas aizejošajā gadā notikušas Latvijā. Mums izdevies pamanīt un akcentēt veiksmīgo piemēru no Mazsalacas vidusskolas dzīves, kur mācību procesā jau vairākus gadus veiksmīgi tiek iesaistīts puisis ar attīstības traucējumiem, intelekta problēmām. Skola arī sertificējusi speciālās izglītības programmas, pozicionējot, ka šajā vispārizglītojošajā mācību iestādē tiek gaidīti gan bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, gan funkcionālajiem traucējumiem.

Arī Mazsalacas novada pašvaldībā domā par jaunu sociālo pakalpojumu attīstīšanu šai mērķgrupai. Jau nākamajā gadā pašvaldība strādās pie nopietniem infrastruktūras pārveides projektiem.

«Visu šo pakalpojumu ieviešanai un nodrošināšanai ir vajadzīgs laiks, bet es teiktu, ka visvairāk mums jārunā ar sabiedrību. Ne tikai ar mazsalaciešiem. Un jāveido cilvēkos tā apziņa, ka viņi spēj būt atvērtāki, atbalstošāki, pieņemošāki,» tā Mazsalacas pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Agrita Bērziņa, stāstot, ka mūspusē līdzīgi pakalpojumi tiks attīstīti Rūjienā, daļa no tiem arī Naukšēnos, plaši un atvērti par iekļaujošu sabiedrību notiek sarunas un risinājumu meklējumi Kocēnu novadā, kur iecerēts veidot sociālo uzņēmumu, lai jauniešiem ar īpašām vajadzībām būtu pieejamas darba vietas.

«Zinu, ka ir cilvēki, ir ģimenes, kas uz mums gaida. Tā ir liela atbildība, bet viņi drīkst gaidīt, jo, ja mēs varam labu izdarīt, tad jādara un jāpalīdz. Šis nebūs ne miljonu, ne tūkstošu vērtais projekts, bet es uzsveru: cik daudz enerģijas, kādu enerģiju ieliksim, tas būs,» tā Aija Freimane, kura piekritusi vadīt un attīstīt sociālo uzņēmumu Kocēnu novadā. «Liesma» jau rakstījusi arī par pirmo sociālo uzņēmumu, kas šajā gadā darbu sāka Valmierā. «Čaklās bites bode» sadarbojas ar sabiedrības sociāli mazāk aizsargātajām grupām, ļaujot cilvēkiem strādāt un saražoto sociālā uzņēmuma veikaliņā realizēt.

Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušana sabiedrībā rit smagnēji, bet tas ir labs izaicinājums nākamajiem gadiem, lai mēs varētu droši apgalvot, ka pasaule savā labumā dienu no dienas aug.

* Deinstitucionalizācijas (DI) process paredz cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā un iesaisti darba tirgū. Tiek veidots arī pakalpojumu klāsts, lai bērni, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā.

AUDŽUĢIMENES ir ļoti vajadzīgas, lai bērniem, kas paliek bez savu vecāku aprūpes, nodrošinātu augšanu ģimeniskā vidē. AIRI programmā audžuvecākiem nupat mācījušies Viktors Vasiļjevs un Evija Priedīte (otrā no labās). Mācību programmu vadīja SOS mamma Iveta Kupča un Valmieras ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra vadītāja Agita Dreiblate. Jāņa Līgata foto

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.