Par tiem, kas pretī ugunij stājās

- 24.Februāris, 2016
Valmierietis
Laikrakstā

Valmiera aug par izskatīgu un sapostu pilsētu. Vien vecākie valmierieši vairs atceras milzīgos postījumus, kādus  pilsētai nodarīja  ugunsgrēku pārpilna nakts 1944. gada septembrī, kad atkāpās vācieši.  Par sava tēta  Jāņa Altenberga un mammas Otīlijas Luīzes tajā naktī piedzīvoto un cīniņiem, lai neļautu ugunij nodarīt pilsētai vēl lielāku postu, stāsta GUNTA ALTENBERGA:

Nedaudz no ģimenes vēstures

«Dzīvojām  fūrmaņa Mārča Vīnarta mājā, Beātes ielā 6 (tagad Andreja Upīša ielā tur  «Agate»), kur mums apakšējā stāvā bija 3 istabas. Tētis  Jānis  Altenbergs  ir no Dikļu puses, dzimis 1900. gadā.  Kad 1917. gadā daudzi latvieši  brauca uz Krieviju, arī viņš tur nokļuva, bet drīz atgriezās un Rīgā 3 gadus  mācījās par skursteņslaucītāju.   Tad bija jāaizstāv sava amata padarīšana. Pēc aizstāvēšanas viņš dabūja  Amata meistara diplomu, ar visiem štempeļiem un lieliem parakstiem, rāmi un cirkuli priekšā (to atdevu muzejam, jo uzskatīju, ka tādu daudz nav). Tad vajadzēja dabūt savu rajonu, kur  strādāt.  Viņš kaut kādā veidā caur jau te toreiz esošu Amatnieku biedrību tika atpakaļ uz Valmieras pusi.

Laikā, kad  tētis  aizstāvēja savu cunftes lietu, viņš bija iepazinies ar manu mammu Otīliju Luīzi (viņa ir no Saldus puses)  un uz Valmieru jau  bija pārnākuši abi.  Mamma arī bija mācīta saimniece, beigusi Saldū speciālus kursus, par ko arī mammai bija īpašs dokuments.

Lai gan  galvenā darba vieta tētim bija Valmiera, viņš jau brauca  pa visu Vidzemi — ziemā ar slēpēm uz vienu pusi pat līdz Smilteni, uz otru — līdz Ainažiem. Vasarā ar velosipēdu. Brauca uz vairākām dienām, piestājot un tīrot skursteņus arī lauku mājās, kur viņam bija  kundes.

Cilvēki viņu  labi pazina. Tāpēc vācu laikā, kad daudzi laucinieki bija salikti Valmiermuižā cietumā,  mūsu mājā  bieži bija liela kopmītne, jo  pie mums nakti pārgulēja tie, kas brauca un veda pienesumus saviem cietumā ieliktajiem radiem. Biju jauns meitēns (esmu dzimusi 1936. gadā), no atbraucēju bēdām maz ko sapratu, bet man viņi bija interesanta sabiedrība.»

GUNTA  ALTENBERGA. Atmiņu kamolus attinot. Anta Lūsas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru