«Par suņiem stāvu un krītu»

Šī bija fantastiska iespēja,» vērtē kinoloģe. «Uz konkursu gāju ar jau gatavu ideju un laikam izklausījos tik pārliecināta par šāda projekta nepieciešamību, ka izdevās pārliecināt arī žūrijas locekļus. Laikam ir tā – ja cilvēks runā par to, ko mīl, viss sanāk. Vēl viens pluss manā idejas aizstāvēšanas runā noteikti bija solījums, ka apmācība būs pozitīva, bez spēka lietošanas pret suni. Sods nemotivē strādāt. Es suņus nedresēju, bet mācu saimniekiem, kā tikt galā ar saviem dzīvniekiem, kā panākt, lai suns pats vēlas vienu vai otru komandu izpildīt. Vajadzīga nenormāla pacietība, lai izskolotu suni un izveidotu lielisku sadarbību ar to. Patiesībā suņi un bērni šajā ziņā ir vienādi...»  Pēdējā laikā kļūst zināmi jauni fakti par cilvēku bezatbildīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.  Cēlonis jāmeklē mūsu likumdošanā – katrs var ņemt, cik un kādus dzīvniekus grib, bieži neapzinoties savas iespējas, un netiek galā. Suns dara skādi, saimniekam pret viņu rodas nepatika, suns tiek pielikts pie ķēdes vai labākajā gadījumā tam tiek meklētas jaunas mājas. Es sapņoju par to, lai mūsu valstī būtu kā Šveicē un dažās citās valstīs, kur pastāv nākamo saimnieku obligāta apmācība pirms dzīvnieka iegādes. Cilvēkam ir jāapzinās, ko nozīmē paņemt suni. Ja man jautā, kādu suni izvēlēties, nosaucu visus iespējamos šī soļa mīnusus, cenšos no dzīvnieka vešanas mājās atrunāt. Ja pēc šīs sarunas cilvēks tomēr vēlas suni, tad, iespējams, būs veiksmīgs gadījums.   

LOLITA KAIMIŅA, saņemot apliecinājumu par atbalstu suņu skolas «Laimīgās ķepas» izveidei. Foto no personiskā arhīva