Ozoli — Latvijas simtgades liecinieki
Pēc nelielas pauzes arī Latvijas Dendrologu biedrība nosaukusi Gada koku 2018. Par to kļuvis parastais ozols (Quercus robur). Kā stāsta šīs biedrības prezidents Andrejs Svilāns, par to, ka Latvijas simtgadē par Gada koku ir jābūt mūsu senču visvairāk godātajam, reizē ar to arī vislatviskākajam kokam — ozolam, starp dendrologiem šaubu nav bijis nevienam. Viņu paziņojumu nedaudz piebremzējis Latvijas Dabas fonds, kas par savu pavēstāmo — Gada dzīvotni 2018 — pasteidzies nosaukt dižkoku. Tā nu iznākot, ka ozoli šogad divkāršā godā celti, jo liela daļa no dižkokiem jau tieši ir ozoli, kas savos stumbros, dobumos dod dzīves vietas (dzīvotnes) nesaskaitāmām dzīvībām.
Ozols ir Latvijas dižākais koks, turklāt izsenis ir ieņēmis goda vietu mitoloģijā un tautas tradīcijās ne tikai baltu apdzīvotajā teritorijā, bet arī daudz plašākā reģionā un senākā vēsturē.
Ozola kā augstākās dievības — Pērkona, arī vīrišķā spēka (salīdzinājumā ar sievišķo liepu) simbols caurauž ne tikai latviešu folkloru, bet arī mūsu tautas reliģiskos uzskatus. Ir virkne vēsturisku dokumentu, kas apliecina ozolu īpašo vietu reliģiskajos rituālos līdz pat 19. gadsimtam. Pat pēc 600 gadiem, kopš pie mums ienākusi kristietība, daudzviet ir turpinājusies ozolu pielūgšana, pie tiem arvien likti ziedojumi. Turklāt cieņā turēti ne vien lielie, bet arī it īpaši dobumainie koki, kas uzskatīti par Dievu vai garu mājokļiem.
GADSIMTUS PĀRDZĪVOJUŠAIS. Ir pamats uzskatīt, ka dižozols Atpiļos aug jau krietni ilgāk par 400 gadiem. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv